Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc dzejnieks izvēlējies māju celt tieši Murjāņos? Jā, jā, viņš šeit atbrauca Jāņu rītā un bija šī skaistā mirkļa apskurbināts, bet lielo izvēli patiesībā noteica tieši Imanta Ziedoņa veselība. Vidusskolu beidzot, Imantam Ziedonim atklāja tuberkulozi. Kopš tā brīža sākās smaga un gara cīņa ar šo slimību, un dzejniekam lielu daļu savas dzīves nācies pavadīt slimnīcās un sanatorijās.
Savās izjūtās, slimībai aizsākoties, Imants Ziedonis dalās ar skolasbiedru Zelmāru Cīci. Visgrūtāk bijis pieņemt to, ka dzīve pilnīgi mainījusies, ka turpmāk uz nenoteiktu laiku ir jādzīvo sanatorijas noslēgtībā citu “diloņslimieku” sabiedrībā.
“Jau tā apziņa vien, ka jūs tur dzīvojat pilnvērtīgu dzīvi, mani padara traku.” [1]
Laikā, kad Imants Ziedonis iemantoja šo slimību, tā arvien bija viena no nāvējošākajām. Tuberkulozes ārstēšanai pagājušā gadsimta vidū tika pielietotas vairākas eksperimentālas metodes un zāles. Viena no metodēm esot bijusi plaušu gāzēšana. Procedūra, par kuras iznākumu nekad nevarēja būt drošs.
Starp Imanta Ziedoņa piezīmēm, kas datējamas ar piecdesmito gadu vidu, atrodams arī zīmējums, kurš raksturo topošā dzejnieka izjūtas pirms procedūras.
.png)
Liecības par ārstēšanos un nebeidzamo cīņu par veselību iespējams atrast Imanta Ziedoņa dienasgrāmatās, piemēram, 2001. gada 26. augusta ieraksts, kas publicēts grāmatā “No patikšanas uz patikšanu”.
Slimnīcā. Atkal. Tāds es esmu “abinieks”. Stiprs, kad jāizrādās, un tad nožēlojami vārgs, nobēdzis savā vientulībā. [2]
Sanatorijās un slimnīcās pavadītais laiks bija arī iedvesmas laiks. Laiks, kurā var apstāties no ierastā dzīves rituma, lasīt grāmatas un pētīt sev interesējošas tēmas. Rūpīgi pāršķirstot Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumus, redzams, ka daudzi dzejoļi tapuši tieši sanatorijās.
Liela gaisma uzaususi
un uz manām rokām krīt.
Nu es varu stāvēt klusi
un vēl klusāk padarīt.
Nu es varu puķi neraut,
puķi to — kas sevī — raut.
Nu man arī bērni neraud,
Visu varu bērniem ļaut.
Lieli naži, mazi naži
Nenodarīs tiem neko.
Nu man ir tie brīži daži,
Kas par sevi apgalvo.
Arī tevi neaizliegšu,
kad par tevi prasīs man.
Atkal elpoju uz iekšu,
Nez kāpēc uz āru skan.
1981
Druskininkas [3]
Sanatorijās toreiz pulcējās visdažādāko profesiju cilvēki, arī citi rakstnieki un kultūras cilvēki, tostarp Imanta Ziedoņa draugs Ēriks Hānbergs, kurš grāmatā “Mana Tērvetes ieelpa” dalās ar atmiņām par piedzīvoto sanatorijā Tērvete. Dzīvei tur bija savs ritms. Aktīvākie sanatorijas viesi uzņēmās arī dažādus darbus. Hānberga kungs ar dakteri Ādolfu Plavoku aizāka Tērvetes parka teritoriju, novācot kritušos kokus, izzāģējot krūmus.
“Kad dziednīcā ārstējās Imants Ziedonis un kopā ar viņu sanatorijā uzturējās Ausma Kantāne, abi lauleņi bija rosīgi un atbalstīgi. Ar Ausmu mums padevās zāģēšana. Imants ar mazu, bet ļoti asu cirvīti retināja brikšņus. [4]
Talciniekiem Imants Ziedonis pat sacerējis dzīvespriecīgus kopdziedāšanas pantus:
Meitas
“Ja tu puika neesi,
Bet tu esi skuķis,
Ej pa lauku skaties , kā
Daba audzē puķes.” [5]
Ārstēšanās dažādās institūcijās paģērēja arī citus alternatīvus veidus, kādā uzlabot veselību. Sākot no sešdesmitajiem gadiem, kad Imants Ziedonis regulāri devies laivu braucienos, viņš arī sācis nodarboties ar jogu. Šajā laikā par to publiski nerunā. Savās atmiņās par laivu braucieniem Līvija Volkova stāsta, kā manījusi Ziedoni ar to nodarbojamies, bet pat sportiskie laivotāji nav zinājuši un sapratuši, ko īsti dzejnieks dara, kāpēc viņš, piemēram, stāv uz galvas.
.jpg)
“Tad bija tādi brīži, ko viņš paņēma pats sev. Vēlāk jau viņam plaši izvērsās visa tās intereses par filozofiju, bet tas bija tas laiks, kad viņš ar jogu mēģināja nodarboties.[..] Mums tas, protams, bija ļoti jauki — tādi skati. Viņš tā mierīgi. Kad viņš darīja savu, viņš darīja. Viņš neinteresējās, kā tas varēja izskatīties, ka tur kāds brīnās. ”[6]
Ir saglabājies pat foto no kāda Dižkoku atbrīvotāju grupas brauciena, kurā redzams Imants Ziedonis meditējot.
.png)
%20(1).jpg)
Starp Imanta Ziedoņa piezīmēm atrodami arī zīmējumi ar pierakstiem par jogas pozām un to iedarbību uz veselību, pat gavēšanas kalendārs 1978. gadam. Kaut gan nav liecību, ka šīs pozas un dzīves veidu Imants Ziedonis tiešām praktizējis, tomēr viņam bijusi dedzīga interese par to. Savukārt šeit, Murjāņos, vingrošana bijis ikdienas rituāls. Abi ar Ausmu dalījuši vienu vingrošanas paklājiņu, un starp muzeja priekšmetiem arī atrodamas Imanta Ziedoņa hantelītes.
Imants Ziedonis bija pārliecināts, ka veselība nav tikai modernas ierīces, tabletes un instrumenti, viņš uzskatīja, ka “tikpat eksistenciāli nepieciešama ir veselības filozofija. Kas tā tāda ir? Tā ir galda mācība. Tā ir elpas mācība. Tā ir smaida mācība. Tā ir jutekļu, jutekliskā prieka mācība un apgarotu priekšmetu, apgarotas dzīvības mācība. Tā ir dabas mācība. Tā ir pašmācība, sevis mācība, pašiemācīšanās. Tā ir domas kultūra. Pozitīvā noskaņojuma māksla. Priecīgas dzīvošanas mācība.” [7]
Tādēļ arī man, vislielākajam Ziedoņa un Ausmas lācim, šī veselības tēma ir svarīga. Esmu ierosinājis un ticis uzklausīts - šovasar pie mums muzejā būs jogas un meditācijas nodarbības! Par to vairāk var izlasīt muzeja Facebook lapā.
Prieku, izturību un galvenais — veselību vēlot,
Jūsu uzticamais
Lācis Andrejs
[1] Ziedonis, Imants. Ziedošais ķiršu dārzs. Tukuma Imants; sast. Arnis Šablovskis. Rīga: Mansards, 2015, 33.lpp.
[2] Ziedonis, Imants. No patikšanas uz patikšanu. Rīga: Apgāds Daugava, 2002, 93. lpp.
[3] Ziedonis, Imants. Taureņu uzbrukums. Rīga: Liesma, 1988, 137.lpp.
[4] Hānbergs, Ēriks. Mana Tērvetes ieelpa. Rīga: Latvijas Mediji, 2017, 23.lpp.
[5] Zieodnis, Imants. Mana Tērvetes ieelpa. Rīga: Latvijas Mediji, 2017, 23.–24.lpp.
[6] Volkova, Līvija. Intervija. Murjāņos 2017. gada 8. septembris.
[7] Zieodnis, Imants. Runa vispasaules latviešu ārstu kongresā. Publicistika, Raksti, 12. sēj. Rīga: Nordik, 1999, 323.lpp.
