Lai arī nāku no lāču cilts, es ziemas miegu izvēlos negulēt. Jo ir taču Ziemassvētku un to gaidīšanas laiks! Imants Ziedonis daudzkārt pasaulē alcis labvēlības, un es uz gada nogali labvēlību cilvēkos saredzu un sajūtu visvairāk.
Bet labvēlība, sevī iemiesojot cēlu bijību un līdzcietību, var būt ne tikai attiecībās starp cilvēkiem, bet arī starp cilvēkiem un dabu. Cik daba ir devīga cilvēcei, tik cilvēce varētu būt devīga dabai. Šodien, kad globālā sasilšana nav mīts, bet realitāte, dabai lielākā dāvana ir tās pasargāšana.
Tāpēc es šogad kopā ar savējiem no Imanta Ziedoņa fonda Viegli un muzeja iešu svinēt Ziemassvētkus mežā. Cirvi atstāšu mājās, bet, lai eglīti izgreznotu, līdzi ņemšu ābolus, burkānus, krāsainas bantes un svecītes. Kā teikt - iešu #samežoties!
To, protams, noskatījos no sava dzejnieka, kurš pirms četrdesmit gadiem 1979.gada nogalē netālu no Jelgavas Jaunsvirlaukas pagastā kopā ar Dižkoku atbrīvotāju grupu ziemas saulgriežus svinēja dabā. Un savās atmiņās par to raksta:
“Sāk krēsloties, kļūst kluss un viss miglains. Voldemārs mežā izmeklējis teiksmainu vietu - ar skaistu dzīvu eglīti un dīvainu “meža kamīnu” zem izgāzta milzīga celma. Pretī eglītei sniegavīrs. Nē, sniegasieva. Nē, sniegameita, mākslīgā aktā radusies sniegameita. Eglītē spīd dāvanas. Ne vēsmiņas. Celms izdedzis tik dīvains un zvēro. Sniegameitai deg svecīte uz ceļgala un divas svecītes lielajā eglē.
Nodziedam Lielo Fa. Kluss, kluss. Tikai uguns rūkoņa. Dzirksteles iet debešos. Krīt mazs, mazs sniedziņš. Zilā vakarā. Idille.” (1)
Un mežā, kā vienā no dabas tempļiem, ir veselīgi būt ne tikai svētkos. Es, cik vien spēju, tik eju izstaigāt savas meža takas. Imants Ziedonis bieži gāja mežā. Ja vien varēja, tad viens pats. Lai varētu ar mežu aci pret aci satikties. Un pašsakopties: “Mani pašu mežā pārņem mājīguma sajūta. Kaut kāda labvēlība. Liepa ir laipna, ozols - vērienīgs, sevī noņēmies, egle vienmēr elēģiska un svinīga, osis - atturīgs un nevērīgs, bet priede pieejama un palīdzīga. Te visu laiku kāds ar mani dalās enerģijā. (..) Mežam ir laba skaņa. Ļoti uzmundrinoša. Runīgāka nekā jūrai, inteliģentāka. (..) Un pavisam eksistenciāli mežs atjauno caur viselementārākajām jušanām: caur redzi, dzirdi, ožu un garšu. Un vēl caur tausti: ļoti gribas pieskarties, kaut vai garāmejot. (..) Katrs “es” brauc dabā sava prieka pēc. Dzēš deficītu. Izlīdzina nepietiekamību. Tā ir “es” pašsakopšanās.” (2) Arī Tu vari iet Imanta pēdās, visā Latvijā un jo īpaši Murjāņos ir takas krustu krustām, kurās Imants staigājis.
Draugs, ej, baudi un pievienojies #samežoties!
(1) Imants Ziedonis Tutepatās, no Raksti, 9.sējums, 107.-108.lpp.
(2) Imants Ziedonis Tutepatās, no Raksti, 9.sējums, 74.-75.lpp.
