Mani dārgie lasītāji!
Vai jau sailgojāties pēc manis? Neesmu nekur pazudis, ne ziemas miegā iemidzis, kaut gan ļoti labprāt šad un tad pasapņoju par silto un saulaino Murjāņu vasaru. Īpaši atceros to vienu trako vasaru, kad dzejnieka vasarnīcā ieradās pilns pagalms svešu viesu ar ģitārām un dažādiem instrumentiem rokās. Tik grūti noticēt, ka pagājuši jau desmit gadi…
Viņi teica, ka esot viegli. “Nē, nu labi, ka viegli, es, savukārt, esmu ļoti smags un svarīgs lācis, Imanta Ziedoņa pats dārgākais lācis,” atrūcu viņiem ļoti nopietnā lāča balsī.
Toreiz viņi atbildēja, ka esot Imanta Ziedoņa fonds Viegli, Ziedoņa draugi, un ar dzejnieka atļauju viņi veselu nedēļu padzīvoja Murjāņos. Toreiz tā tika pasludināta par radošo nometni, kuras laikā daudz un skaļi skanēja mūzika.
Vēlāk, kad iepazināmies tuvāk, uzzināju, ka fondu Viegli dibinājuši brīnišķīgi ļaudis: Renārs Kaupers, Jānis Holšteins-Upmanis, Māra Upmane-Holšteine, Eva Johansone, Ināra Kehre, Inga Ulmane, Ēvalds Gaušis (aizgājis mūžībā 2013.gada aprīlī), Didzis Rāgs, Andris Čeksters, Māris Saukāns, Ants Grende un Žanete Grende. Viņiem nometnē pievienojās un kopā muzicēja arī Jānis Strapcāns, Raimonds Gusarevs, Maija Jaunzeme, Kārlis Kazāks un Uldis Eglavs.
Toreiz tas bija kas pilnīgi nebijis! Šeit, manās mājās, kur valdījis miers un klusums jau vairākus gadus, pēkšņi dzirdama mūzika — te pagalmā, te klētiņā — visapkārt viens vienīgs skaņu biezoknis.
Vecais malkas šķūnītis bijusi vienīgā vieta, kur paslēpties no pārējiem un baudīt mieru, šo iespēju ik rītu un vakaru izmantojis Renārs Kaupers, lai tur minūtes piecpadsmit, sēžot uz veca celmiņa, pabūtu ar sevi klusumā. Arī šodien muzeja apmeklētājiem šķūnītī ir iekārtota īpaša meditācijas vieta Klusums ir visa sākums.
Klētī, savukārt, toreiz tika ierīkota nopietna ierakstu studija, kas sastāvēja no diviem mikrofoniem (viens kādā vakara stundā esot saplīsis), viena datora un vienkārši neatkārtojamas atmosfēras. Māra Upmane-Holšteina dalījās ar saviem iespaidiem nometnes laikā:
“Vakar bija ārkārtīgi skaists, maģisks mirklis. Mēs ar Jāni dziedājām Tik tikko nojaušami. Un tā kā mēs šeit rakstāmies klēti. Es pat nezinu vai tas bija vietas dēļ. Viss saslēdzās kopā. Mēs rakstām ar vienu “teiku”. Mēs kopā rakstām. Un mēs rakstām klētī. Un tā atmosfēra jau ir neparasta un kaut kā dabīgi ierakstot rodas “halle” balsī. Es pat nezinu, kāda “halle”. Sajūta tāda, it kā nez kādi efekti būtu salikti, bet nekas nav salikts. Un vakar mēs spēlējām. Un kopīgi spēlējot, tā dinamika turas dzīva. Un nav metronoms. Un bija ārkārtīgi jauks mirklis. Un mēs rakstām dziesmu un vienkārši visi, tāda sajūta, ka aizlidojam paši tajā dziesmā.”
Viņi visi bija tik neparasti, dažādi un aizrautīgi cilvēki, un Murjāņi viņus iedvesmoja. Tā bija vieta, kurā prasījās radīt — ņemt rokās instrumentu, spēlēt, mācīties un spēlēties. Jau pirmajā dienā, īsi pēc ierašanās, neviļus uzšķirot vienu Imanta Ziedoņa grāmatu, tapusi dziesma. Vai varat iedomāties, kura bija pirmā fonda Viegli dziesma? Jā, jā, tā par galotnēm, kur brīvība ir tik smalka.
Šo brīvību izdevies notvert arī dokumentālajā filmā Viegli par pirmā albuma tapšanu.
Tomēr visvairāk man atmiņā iespiedies manas dzīves augstākais pagodinājums. Kad mums, visai mūsu lielajai lāču saimei, radošās nometnes noslēgumā tika nospēlēts pirmais fonda Viegli koncerts. Mēs tikām sasēdināti godīgi rindās kā cienīgākie klausītāji, un visiem lāčiem pa vidu — es. Tā bija tā reize, kopš kuras esmu kļuvis par fonda Viegli talismanu un pavadu viņus visos viņu koncertos un notikumos.
Jā, tā bija vasara, ko nudien ir vērts atcerēties, bet tas bija tikai pats sākums. Cik daudz vēl tika paveikts, un cik daudz vēl ir priekšā!
2020. gadā, dārgais lasītāj, seko līdzi fonda Viegli un Ziedoņa muzeja aktivitātēm, kas paies fonda Viegli desmitgades zīmē.
Jūsu mazliet sapņainais lācis,
Andrejs
