#MuseumWeek jeb starptautiskās muzeja nedēļas ietvaros šogad no 13. līdz 19. maijam izstāstām septiņus stāstus par Ziedoņa muzeja krājumu. Kā jau ierasts, par muzeja krājumu stāstu es, dižlācis Andrejs Upīts.
Nedēļu sāku ar stāstu par sievietēm kultūrā #WomenInCulture
Imanta Ziedoņa sieva Ausma Ziedone-Kantāne (dz.1941) ir Dailes Teātra aktrise kopš 1963. gadā, kad jau ar sava diplomdarba lomu Nastja Alekseja Arbuzova lugas Mūs kaut kur gaida iestudējumā kāpa uz Dailes teātra skatuves. Par viņas slavenāko lomu tiek uzskatīta Agnese Arnolda Liniņa Henriha Ibsena lugas Brands iestudējumā Dailes teātrī, kopā ar galvenās vīriešu lomas atveidotāju Juri Strengu. Šīs izrādes plakāts līdzās pārējiem Imanta Ziedoņa personīgās kolekcijas plakātiem atrodas dzejnieka darbistabā Murjāņos.
Savukārt par Imantu Ziedoni un Dailes teātri cilvēku atmiņās ir saglabājies kāds komisks stāsts:
Imants Ziedonis reiz aizgājis uz Dailes teātri pēc izrādes pretī savai sievai Ausmai, bet tālāk par durvīm neticis. Dežurants nelaiž iekšā un prasa: “Pie kā nācis?” Ziedonis izstāsta, ka pie Kantānes kundzes, un tad dežurants paziņo pa vietējo radio: “Kantāne, Kantāne, jūsu vīrs Kantainis atnācis Jums pakaļ!”
Plakāts — LPSR Valsts Akadēmiskais Jāņa Raiņa Dailes teātris, izrāde Ibsens “Brands”, 1975, dobspiede, Rīgas paraugtipogrāfija.
Plakāts — LPSR Valsts Akadēmiskais Jāņa Raiņa Dailes teātris,
izrāde “Īsa pamācība mīlēšanā”, 1977, dobspiede,
Rīgas paraugtipogrāfija, māksliniece Ilze Karlsone,
atbildīgais par izdevumu Ilmārs Blumbergs.
Atklāšu kādu Dzirnakmeņu noslēpumu! #SecretsMW
Kad Imants Ziedonis ar sievu Ausmu Kantāni cēla un iekārtoja savu vasaras māju Murjāņos, viņam palīdzēja draugi mākslinieki un amatnieki.
Mājas lielākais noslēpums slēpjas pašā tās ieejā, precīzāk — durvīs. To dizainu veidojis mākslinieks Jāzeps Pīgoznis. Grāmatā No Jāņiem līdz Murjāņiem viņš atklāj: “Tikai ārdurvis man nepatika. Tās bija kā vairumam māju, kā mūra mājām domātas. Man likās, ka guļbaļķu mājai piestāv tādas durvis, kādas latvieši lika klētīm, — ar skujiņā saliktiem dēļiem. Es ilgi šaubījos, vai man vajadzētu to Imantam sacīt. Tomēr pasacīju. Viņš piekrita uzreiz. Un ļāva darīt tā, kā man liekas pareizi. Murjāņu mājas ārdurvis ir veidotas pēc mana padoma.” [1]
Apšujot durvis Jāzeps Pīgoznis kopā ar fotogrāfu Juri Krieviņu mājas durvju iekšpusē atstāja savus vēlējumus — fotogrāfijas un gleznojumus. Un vēl šodien neviens nezina, kas tur īsti iekšā ir.
#PlayMW par spēlēšanos, spēlēšanos un izspēlēšanos!
Ziedonis mīlēja bērnus, viņam patika spēlēties, ampelēties ar pašiem mazākajiem. Viņš rakstīja brīnišķīgas pasakas, kas patiešām ir rotaļīgas un smaids uz lūpām ir arī pieaugušajiem.
Imanta Ziedoņa vasaras mājā Murjāņos atrodas arī Ausmas Ziedones-Kantānes rotaļu lāču kolekcija, tomēr to vidū nav tikai lāči, bet arī viens rotaļu ēzelītis. Kā grāmatā No Jāņiem līdz Murjāņiem atklāj dzejnieka dzīvesbiedre: “Šis ēzelītis ir ļoti interesants, to uzdāvināja Gunārs Priede. Viņš teica, ka neesot izaudzis līdz lācim, viņš esot ēzelītis. Un tad, kad viņš būšot lācis, pēc tam viņš uzdāvināšot man lāci. Tā viņš vēl līdz šai dienai nav uzdāvinājis. Šis ir viņa ēzelītis.” [2]
Bet Murjāņos savulaik arī dzīvojis pavisam īsts ēzelis. Dubultu sanatorijā 1974. gada Ziemassvētkos kāds (pēc dažiem nostāstiem tūrists no Kaukāza, pēc citiem vienkārši dzejnieka daiļrades cienītājs), uzdāvinājis Imantam Ziedonim ēzeli, kuru no sanatorijas nācies vest ar taksi. Kādu laiku ēzelis dzīvojis pie Ziedoņu ģimenes Ragaciemā, bet 1975. gada vasaru pavadījis Murjāņos. Vārdu ēzelim devis Pēteris Pētersons, nodēvējot to par Porfīriju, vēlāk šim vārdam vēl piemetinot arī Pontefilando. Pats dzejnieks ēzelīti savukārt sauca vienkārši par Pik-Niku. Galā ēzelīša vārds izveidojies pavisam karalisks, par to atmiņās dalās pats Imants Ziedonis: “Un tad kad viss tas nosaukums kā eksprompts bija uztaisīts, tad es viņu nosaucu par Pik-Niku Eksprompt Porfirium Pontefilando.”[3]
Krāsās un pasakās mūsu dzīve rit! #RainbowMW
No 1967. gada Imants Ziedonis tika iekļauts PSRS Rakstnieku savienības Bērnu un jaunatnes literatūras padomē, bet 1982.gadā kļuva par šīs padomes priekšsēdētāju. Savukārt 1976. gadā par grāmatu Krāsainās pasakas Imantam Ziedonim pat tika piešķirta lielā pasaku meistara Hansa Kristiāna Andersena balva.
Kādā intervijā par pasaku rakstīšanu Imants Ziedonis saka tā:
“Bet kāpēc tad jāraksta pasakas? Pie visiem brīnumiem, kas apkārt, pasaku rakstnieks pievieno vēl savus brīnumus. Jo brīnumu vairāk, jo labāk. Strādāt un mācīties bez brīnumiem ir grūtāk nekā strādāt un mācīties ar brīnumiem. [..] Visīstākais brīnums, protams, ir tas kas parādās nejauši un negaidīti. Tā ka mute paliek vaļā. Lielākā daļa manu pasaku brīnumu man pašam parādījušies pēkšņi un uzreiz. Nīkšķis un Mīkšķis Cukurpasakā parādījās un sāka “cukuroties” tik negaidīti, ka pēc pasakas uzrakstīšanas (tas notika vienā paņēmienā) man pašam kļuva cukursaldi nelabi un es meklēju kaut ko sāļu ieēst, lai nomierinātos. Tikpat nejauša man “piešķiebās” Šķībā pasaka. Taču brīnumi parādās tikai tam, kas grib tos, pareizāk, gatavs tos redzēt. Tāpēc pasaku rakstnieks brīnumus bieži vien speciāli meklē, piesauc. Ar savu gribēšanu tas brīnumus it kā “piestartē”, dod tiem iestūmienu, it kā “iestāda fokusu”, asumu tālskatim vai fotoobjektīvam. Teiksim, “Zilais zirgs zirņos”. Nevis vienkārši Zils zirgs, — bet zirņos. Kādi brīnumi notiktu, ja ZZZ? Un brīnumi sākas. Tiešām sāk rādīties.” [4]
Aicinu atklāt! #ExploreMW
Imants Ziedonis, kurš uzaudzis baptistu ģimenē, savas dzīves laikā vairākkārt ir pievērsies Dieva meklējumiem, vēlmei izprast Dieva klātbūtni cilvēku pasaulē. Dzejnieka vasaras mājā Murjāņos vienuviet atrodama gan Dievmātes svētbilde, gan Jēzus figūra pie krusta, gan pareizticīgo mācītāja fotogrāfija, gan krāsaina Budas ilustrācija, kuru “Dzirnakmeņos” grūti nepamanīt. Dievs ir visos šajos veidolos un vienlīdz labi sadzīvo dzejnieka veidotajā interjerā. Taču savu spilgtāko atklāsmi par Dievu Imants Ziedonis saista ar bērnību:
"Es pateicos Dievam, kas parādījās jau bērnībā man āboliņa laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās: saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka šis miglaini zaļais ar sārti violeto ir Dievs. Viņš stāvēja liels manā priekšā — zaļā vakara migliņā milzīgs lauks… Un es sapratu, ka Dievs ir lauks. Un ka es būšu agronoms. Un ka es audzēšu šo Dievu. Tā es domāju. Es mācēšu audzēt Dievu."[5]
Fotogrāfija, kas man ļoti patīk #PhotoMW
Tuvākais priekšmets, ienākot Murjāņu vasaras mājā, atrodas pie pašām ieejas durvīm. Tā ir Jura Krieviņa fotogrāfija ar vienu no Latvijas dižozoliem. Ne velti fotogrāfija atrodas goda vietā, jo tieši Murjāņus var uzskatīt par “Dižkoku atbrīvošanas grupas” aizsākumu. Savās atmiņās par Murjāņu apkārtnes labiekārtošanu grāmatā no “Jāņiem līdz Murjāņiem” dalās Ausma Ziedone-Kantāne:
“Lai izkoptu mežu, Imants Murjāņos rīkoja dižkoku atbrīvotāju jeb dageru talgas. Izcirta krūmus zem liela ozola, Lojas gravā izvāca kritalas. Mums pašiem arī savā mežā bija diezgan daudz darāmā. Alkšņi bija salīduši pat dārza daļā blakus mūsu priekšteča stādītajām ābelītēm. Kad nocirtām, dzina atvases. Mēs tos neatlaidīgi spiedām atpakaļ mežā. Pagāja gadi, kamēr iemācījām mežu turēties robežās un kamēr pielāgojām dārza augus meža tuvumam.”[6]
Draudzējies! #FriendsMW
Ziedonis uzskatīja, ka labi draugi ir īsta vērtība, tādēļ piemeklēt stāstu #MuseumWeek ietvaros patiešām nebija grūti! #FriendsMW
Vēl pirms māja tika pabeigta, Imanta Ziedoņa draugi nolēma dzejniekam uzdāvināt viesu grāmatu, jāteic, pavisam neparastu viesu grāmatu. Tā patiesībā bija kādas pirmskara saimniecības inventāra grāmata “Vedgu māju dzīvais un kustamais inventārs” rūpnieciski ražota - iesieta. Sākotnēji ši viesu grāmata kalpjusi kā inventāra uzskaites grāmata kādā saimniecībā un 20.gs. 70. gados tā nonākusi Murjāņos pie Imanta Ziedoņa, kur kalpoja kā viesu grāmata. Viesu grāmatā veikti paša dzejnieka un viņa draugu ieraksti.
“Lūk, tādu inventāra grāmatu man uzdāvināja. Tajā ir daudz brīvu lappušu, un tajā varēja katrs parakstīties ne pēc kārtas, bet, kur viņš grib. Un tad ir ļoti interesanti sākt meklēt, kur katrs ir parakstījies, jo nevar zināt, kurā vietā tas ir un kurā gadā. Viss vienā putrā: saimnieces govis un zirgi, un vāgūža inventārs pamīšus ar maniem viesiem. Tas viņiem patika, tur ir arī muļķības sarakstītas: Zemzaris mūs ierakstījis zirgu lappusē un Ausmu piepulcinājis pie jājamzirgiem.” [7]
Laika posmā no 1973. līdz 2000. gadam viesu grāmatā savus sveicienus mājas saimniekiem ir atstājuši 363 viesi!
[1] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 99. lpp.
[2] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 89. lpp.
[3] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 149. lpp.
[4] I. Ziedonis. Raksti. 10.sēj. Esejas un publicistika. Rīga: Nordik, 1999, 165.–166. lpp.
[5] I. Ziedonis. Es skaitīju un nonācu pie viena. Rīga: Imanta Ziedoņa fonds "Viegli", 2016, 12. lpp.
[6] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 135. lpp.
[7] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 114. lpp.
