Kurzemītes ceļā

Ceļu nekļūdīgi var nosaukt par vienu no Imanta Ziedoņa personības visspilgtākajām šķautnēm, pat savu muzeju viņš vēlējās nevis kā statisku ēku, bet gan kā dinamisku vietu mūžīgā kustībā.

“Mans muzejs varētu būt ceļš — tikai uzraksts, kas rāda uz priekšu, — Imanta Ziedoņa muzejs. Cilvēki ies, ies, meklēs, bet nav tā muzeja. Toties viens ceļš Latvijā būs izstaigāts. Un tad to uzrakstu varēs pārcelt uz citu vietu.”

Arī es, Andrejs Upītis, Imantu Ziedoni satiku ceļā — tālajā Kabarda-Balkārijā, bet Latvijas cilvēku atmiņās visspilgtāk palicis dzejnieka ceļš, rakstot grāmatu Kurzemīte. Dzejnieks grāmatā tiecās parādīt to, ka valsts nav tikai skaitļi — tie ir cilvēki, un savos ekspedīciju gājienos viņš satika un aprakstīja cilvēkus, kurus nudien var dēvēt par personībām, cilvēkus, kas izceļas ar savu es, ar savu stāju, bet līdz šim nav tikuši pamanīti. Tā bija dzejnieka misija, kas varēja izpausties, tikai un vienīgi ceļā.

“Taču visneuzvaramākais savās prasībās ir un paliek ceļš un ceļa aicinājums. Un, kad naktīs skrien cauri domu satraukts bezmiegs, es iedomāju ceļu, eju kājām pa Kurzemi, pa redzētiem un pārdzīvotiem laukiem, kamēr sāk pretī nākt ainavas, pavisam neredzētas, un es nojaušu, ka eju jau ārā no nomoda un ikdienības. Dokumentālā Kurzeme. Sapņu Kurzeme. Dievzemīte.” [1]

Kā Imants Ziedonis atstāja savas pēdas Kurzemītē un Kurzemes ļaužu atmiņās, tā arī Kurzemīte atstāja savas pēdas Imantā Ziedonī. Šeit, Murjāņos, kur dzejnieks uzcēla savu māju un mitinājās vasarās, atrodam virkni liecību par viņa Kurzemītes ceļu.

Viens no Imanta Ziedoņa dzirnakmeņiem.

Foto: Imanta Ziedoņa muzejs.

No sava otrā stāva loga skatoties, esmu ievērojis, kā, ieejot dzejnieka pagalmā, cilvēkus vienmēr pārsteidz lielais skaits dažāda izmēra dzirnakmeņu. Šie dzirnakmeņi te nonākuši tieši Kurzemītes dēļ. Grāmatā I. Ziedonis kritizēja cilvēku tieksmi dāvināt lietas dāvināšanas pēc — dāvināt sīkumus, suvenīrus, niekus.

“Starp šo nieku niecību un domāšanas niecību ir visai tieša un cieša sakarība. Vārgam vārga gribēšana. Viņš otram dāvina vārgulīšus.” [2]

Laikā, kad dzejnieka māja vēl tika celta, kādā rītā dzejnieku pagalmā pārsteidza pašizgāzējs, kura šoferis pavisam ikdienišķi vaicājis: “Kur tos izgāzt? Tos akmeņus.” Kāds anonīms kolhoza priekšsēdētājs dzejnieka vārdus bija ņēmis pavisam nopietni un atsūtījis viņam dāvanā divus lielus dzirnakmeņus. Ar to arī aizsākās dzejnieka aizraušanās ar dzirnakmeņiem. Tagad Murjāņos atrodas divdesmit viens dzirnakmens, bet divdesmit otrais šīs kolekcijas dzirnakmens nu godā dzejnieka piemiņu Ragaciema kapos.

Lai cik tas dīvaini nešķistu, Imanta Ziedoņa Kurzemīte nepazina robežas, tajā viņš rakstīja arī par savu dzimto — Engures un Lapmežciema pusi (mūsdienās atrodas Zemgalē). No turienes nāk dzejnieka māju raksturojošais niedru jumts. Māja nedrīkstēja izskatīties pēc nama ar plakanu jumtu, īsts jumts, pēc dzejnieka domām, ir divslīpju jumts; tāds, ko jumis Jumis. Māju ceļot, dzejniekam bija skaidrs, ka jumts tiks veidots tāds, kā dzimtajā Ragaciemā. Grāmatā No Jāņiem līdz Murjāņiem viņš atminas:

“Kopš sākta gala zināju, ka arī savai mājai to likšu no niedrēm. Es zināju, ko tās ir vērtas. Bērnībā Ragaciemā mēs, puikas, dedzinājām visu pa tīro. Arī niedres mēģinājām nodedzināt, bet tās nedega. Tāpēc Murjāņos nolēmu uzlikt jumtu no niedrēm, lai tas būtu pilnīgi ugunsdrošs.

Bet varbūt, ka tas nemaz nebija galvenais. Varbūt, ka zemapziņā vēlējos turpināt dzīvot zem savas bērnības jumta. Es gribēju paņemt uz Murjāņiem savu bērnību līdzi; tās atmiņas, tās noskaņas un arī šo drošības izjūtu..." [3]

Imants Ziedonis pie savas mājas niedru jumta.

Foto: Ojārs Martinsons. Imanta Ziedoņa muzeja arhīvs.

Imanta Ziedoņa paša celtā māja, ar tās savpatīgo izskatu un unikālo interjeru pamatoti tiek dēvēta par vienu no dižākajiem rakstnieka veikumiem, ko dzejnieka draugs rakstnieks un žurnālists Ēriks Hānbergs nodēvējis par Epifāniju ar niedru jumtu.

Dzīvot šai mājā ir liels pagodinājums, to es jums ar savu lāča goda vārdu varu apliecināt, arī viens mans draugs, kurš arī, starp citu, nācis no Kurzemītes to var apzvērēt.

Plīša lācis no Rucavas, starp pārējiem Ausmas Kantānes lāču kolekcijas eksemplāriem.

Foto: Imanta Ziedoņa muzejs.

Šo paštaisīto plīša lāci Tediju dzejniekam 1991. gada rudenī pateicībā uzdāvinājuši rucavieši.

Dāvinātāji dzejniekam arī atstājuši ziņu:

“Te esmu es paties —

Tik klātesošs

Un mats kā matā;

Tā tikai šīs pasaules

Greizums paver —

Lāci skatā.”

Grāmatā Kurzemīte ciemošanās Rucavā dzejniekam palikusi prātā ar Katrīnas Grabovskas sirsnīgo, ģimenes un ļaužu pilno māju, kurā saimnieciska kņada saplūst un viļņojas kopā ar kolorītiem vietējo ļaužu apraktiem, rucaviešu izloksnes atveidojumu un dziesmu pūru, kas šai vakarā izdziedāts. Spilgtais Rucavas tēlojums sasniedza pat Atlantijas okeāna otru krastu, no kurienes dzejniekam pienākusi vēstule:

“Kanādā, 1974. gada 19. aprīlī

Nevaru izdomāt, kā lai Jūs uzrunāju: mūs šķir zeme, kalni, ūdeņi un tālums — neesam pazīstami.

Tomēr ļoti gribas pateikties par “Kurzemīti”. Jūs mani izvadājāt pa manām bērnu dienu takām. Esmu dzimusi rucavniece, un rakstā minētā Katrīnu svinēšana ir notikusi pie manas tantes (manas mātes brāļa sievas). Ļoti daudzas vietas un cilvēki — pazīstami, bet daudzi — sveši.

Manā atmiņā Rucavas apkārtne vienmēr, liekas, paliks tāda, kādu to redzēju šķiroties, jo nav priekšstata, trūkst salīdzinājuma, kā tā augusi, veidojusies un kāda tā ir šodien.

Bieži domāju, kāds izskatās tiltiņš pār Paurupi, pār kuru gāju uz skolu mežmalā. Vai priedes apkārt skolai vēl skatās logos, jeb varbūt tagad tur zied smalkas puķes. [..]Liekas, ka, ja arī tumsā tur noietu, es katru mīļo bērnu dienu vietiņu atrastu. Bet uz pagātni laikam iet tikai atmiņu vilciens…

Ar cieņu—

rucavniece Kanādā” [4]

Kurzemīte nebija vienkārši ceļš, kuru mina dzejnieka kājas, Kurzemīte, bija ceļš no cilvēka uz cilvēku, no stāsta uz stāstu.

Sekojot dzejniekam ceļam Kurzemītē, Imanta Ziedoņa muzejs šogad atklājis jaunu kultūrvietu Kuldīgā — Kulturālo kartupeļu lauku, kur pavisam drīz sāksies Kartupeļu ziedonis.