Muzeja krājumā ir Imanta Ziedoņa grāmatas Kurzemīte eksemplārs, kas ir Ziedoņa muzeja un fonda Viegli iedvesma jaunām iniciatīvām un projektiem. Kurzemītē Imants Ziedonis rakstīja par Latvijas izzināšanu, par ceļu, par visu skaisto, kas šajā zemē sastopams. Viņš ne tikai aprakstīja to, ko redzēja, piedzīvoja un saklausīja, bet arī mudināja cilvēkus doties meklēt skaisto, veidot to, kopt un audzināt skaisto sevī.
Kad mēs ar dzejnieku pirmoreiz satikāmies, viņš bija atbraucis uz Kabarda-Balkāriju komandējumā. Darbs Rakstnieku savienībā bija viņu nogurdinājis. Kā viņš pats rakstīja: “Pēc visas tās bezmērķības man likās, ka mans gars ir atdalījies no miesas. Reizēm tas kā ēna gāja man pa priekšu un es — maziņš un nožēlojams — vilkos nopakaļ, reizēm tas vilkās aiz manis šķidrs kā brūtei šķidrauts. Bija dienas, kad man likās, ka es esmu suns un dvēsele man ir astē — te tā kaunīgi pavilkās zem vēdera, te vēlīgi luncinājās no vienas uz otru pusi, bet nekad omulīgi nesagriezās uz muguras ritenī.” [1]
Šādu sajūtu vadīts Imants Ziedonis devās ceļā. Viņš vēlējās atklāt vēl neatklātu zemi — to, ko neviens cits, ne no vienas citas zemes pat nemeklētu. Viņš devās atklāt Latviju, atklāt Kurzemīti. Ne to, par kuru raksta gada atskaitēs un ģeogrāfijas atlantos, bet to, kuru veido tās cilvēki — individualitātes.
“Mani interesē viņas individualitātes, viņas personības un arī viņas savādnieki un dīvaiņi. Tikai personības spēj izaudzināt otrā personību.” [2]
Pēc grāmatas publicēšanas dzejniekam pienāca vēstule pēc vēstules. Grāmata bija uzrunājusi un aizkustinājusi Latvijas sabiedrību, īpaši kurzemniekus. Paskat, kādu vēstuli Imantam Ziedonim savā un kurzemnieku vārdā uzrakstījusi Aina:
1970. gada 24. janvārī
Dzejniekam Ziedonim
Paldies par “Kurzemīti”.
Kaut kas tik īsti labs sen nebija lasīts. Lasu to kā eseju par tautas un cilvēku likteņiem.
Šķiet, liels nopelns te optimistei Unigundei, jo, kā liecina daudzcietusī vēsture,
pateicoties unigundēm, izcilie eduardi ieņēmuši godavietas ļaužu prātos, sirdīs un vēsturē.
Ar nepacietību gaidām turpmāko.
Aina un pateicīgie kurzemnieki [3]
Grāmata ir kā patiess aicinājums lūkoties apkārt un ieraudzīt skaisto sevī un citos: “Pavērojiet, pavērojiet — koks ir skaists ne ar to, ar ko viņš līdzīgs citiem, bet ar ko viņš atšķiras. Es meklēju īpatnējus kokus: man liekas, ka viņiem ir sava pasaule, bagāta un sarežģīta kā tie zaru labirinti un mezgli. Radi savu pasauli! Šī pasaule cilvēkam ir par lielu? Radi savu mazo! Lielā sastāv no mazajām. Kur ir Tava mazā? Veido to no zemeņu stādiem vai no tērauda dzirkstelēm. Veido no dzejoļu rindām un keramikas māliem. Tai nav jābūt lielai, bet tai jābūt bagātai. Un tai nav jābūt skatlogā izstādītai, bet, ja tevi atrod ciemiņš, lai tu vari to pacienāt. Lai tavā skābputrā ir kunkuļi kā ne vienam. Lai paliek krāsaina dzirkstele no tavām glazūrām viņā.” [4]
Ar Kurzemīti dzejnieka skaistuma meklējumi nebeidzās. 1976. gadā Imants Ziedonis kopā ar draugiem un domubiedriem nodibināja Dižkoku atbrīvošanas grupu, bet tas skanēja pārāk nopietni, tāpēc viņi sevi sauca vienkārši par — dagiem. Viņiem pat bija savs karogs!
No 1976. līdz 1996. gadam šī grupa regulāri devās no brikšņiem un krūmiem atbrīvot Latvijas dižkokus, labiekārtot ainavas, stādīt kokus, talkot dažādās kultūrpiemiņas vietās.
Mans lāča prāts gan to līdz galam nesaprot — kāpēc jāatbrīvo koks, ja pēc pāris gadiem tas atkal aizaugs, bet tad dzejnieks mani mierināja ar šādiem vārdiem:
“Mēs piesaucam pašu kopšanas ideju. Mums patīk. Izbraukt sestdienās un svētdienās un pastrādāt kārtībai un kārtības vārdā. Mums patīk izbrīvēt ozolu no alksnāja par viņa elpas tiesu. Mēs kopsim, pat ja tas atkal aizaugs. Mūs neuztrauc, ka tas aizaugs.” [5]
Pēcāk pienāca pavisam traks laiks, kad dzejnieku mājas nemaz neredzēju — Imants Ziedonis sāka braukt pa visu Latviju un meklēt sakoptāko lauku sētu. Latvija nupat bija atguvusi neatkarību un laukos notika pāreja no kolektīvās uz individuālo saimniecību. Pēdējais pusgadsimts bija atstājis smagu nospiedumu Latvijas viensētās. 1991. gada Latvijas Kultūras fonda paspārnē aizsākās konkurss “Sakoptākā lauku sēta Latvijā”, kas norisinājās teju 15 gadus un apsekoja vairākus simtus saimniecību. Tas cēla zemnieku pašapziņu un rosināja viņus tiekties pēc sakoptā — skaistā. Katru gadu konkursam bija cita tēma, man, kā lielam kārumniekam, vismīļākā tēma, protams, bija “Daudzinātākais cienasts novadā”.
Imanta Ziedoņa drauga rakstnieka un žurnālista Aivara Berķa arhīvā es arī atradu fotogrāfiju ar dzejnieku un pārējiem žūrijas komisijas locekļiem — rakstnieku Ēriku Hānbergu, jau minēto Aivaru Berķi, kā arī pieaicinātajām ekspertēm no ēdināšanas uzņēmuma Lido — pēc viena šāda apsekojuma.
Imants Ziedonis bija stingrākais žūrijas komisijas loceklis, viņš man reiz stāstīja, kāds ir viņa galvenais sakoptības kritērijs: “Pirmais, ko es personīgi skatos, iebraucis lauku sētā, — kur un kā nokrauta malka. Ja kā no pašizgāzēja gāztas haotiskas alkšņu čupas un redzams, ka ilgi stāvējušas, un nekur nemana ne saskaldītas malkas strēķīti, ne glītu krāvumu šķūņa vai klēts pažobelē, tad jau ticība maza, ka saruna varētu risināties ar īstu saimnieku.” [6]
Tomēr vissvarīgākais pienākums kopšanas vārdā dzejniekam bija pienākums pret bērniem. Jau no 1967. gada Imants Ziedonis tika iekļauts PSRS Rakstnieku savienības Bērnu un jaunatnes literatūras padomē, bet 1982.gadā kļuva par šīs padomes priekšsēdētāju. Savukārt 1976. gadā par grāmatu “Krāsainās pasakas” Imantam Ziedonim pat tika piešķirta lielā pasaku meistara Hansa Kristiāna Andersena balva.
1993. gadā Imants Ziedonis izdeva arī īpašu grāmatu bērniem par sevis un pasaules izzināšanu “Es, cilvēks, pasaulē”. Un tajā viņš sniedza koncentrētu skaistuma idejas kopsavilkumu: “Cilvēkam ir jābūt SKAISTAM, pareizā cilvēkā visam jābūt skaistam. Gan ārēji, gan iekšēji skaistam. SKAISTUMS ir visa saskaņa.” [7]
Draugi, novēlu, lai mums visiem šī skaistā ideja vienmēr paliek atmiņā!
Ar vislielāko cieņu pret skaisto,
Andrejs Upītis
P.S. Varu pačukstēt, ka šovasar fonds Viegli kopā ar Ziedoņa muzeju vairos Kurzemīte skaisto Kuldīgā. Drīzumā tiekamies tur!
[1] I. Ziedonis. Kurzemīte. Rīga: Liesma, 1970, 5.–6.lpp.
[2] I. Ziedonis. Kurzemīte. Rīga: Liesma, 1970, 14. lpp.
[3] I. Ziedonis. Raksti.2.sēj. Kurzemīte. Rīga: Nordik, 1995, 422.–423. lpp.
[4] I. Ziedonis. Kurzemīte. Rīga: Liesma, 1970, 30. lpp.
[5] I. Ziedonis. Tutepatās. Rīga: Preses nams, 1992, 7. lpp.
[6] I. Ziedonis. Lauku sēta ir gudra. Rīga: Jumava, 2001, 25. lpp.
[7] I. Ziedonis. Es, cilvēks pasaulē. Rīga: Preses nams, 1993, 39. lpp.
