Dārgais lasītāj!
Rakstu Tev darba pilnām ķepām, paralēli mēģinājumiem un Lāča Andreja stundām. Kad beidzot darbu burzmā ielūkojos kalendārā, manas pogu acis ieplešas lielas kā divas zvaigžņu piparkūkas, patiesi — Ziemassvētki ir jau tepat ap stūri. Tas ir dāvināšanas laiks, prieka došanas un saņemšanas laiks. Bet vai kāds no jums ir bijis dāvana kādam? Es esmu! Un atļaušos teikt, viena varen laba dāvana. Ja jūs redzētu, kā mirdzēja dzejnieka sievas Ausmas acis, mani saņemot!
Imants Ziedonis nemīlēja nieku un sīkumu dāvināšanu. Ja ir jādāvina, tad dāvanai jābūt lielai, jābūt īpašai. Vai jūs atceraties, to skaisto epifāniju par sniega piku, ko no Cēsīm, kur uzsnidzis pirmais sniegs, vajadzējis nogādāt Aucē?
“Vai tad tas ir tik nesaprotami? Ziedi ir dāvināti, vīns un cilvēku siltā miesa. Uguns ir dāvināta un viss, kas silts. Es stāvēju pie tavu māju durvīm. Es biju atnesis tev sniega piku. Vai tad tas bija tik nesaprotami. [..] Man likās, ka nav nekas siltāks par sniega piku, ko cilvēks nes dāvināt otram.” [1]
Jā, arī tā var dāvināt! Kā labi zināms, Imantam Ziedonim patika pārsteigt savus draugus un tuviniekus, kuru atmiņās spilgti iespiedušās vienas Ziemassvētku svinības Murjāņos. Kā atceras Skaidrīte Kovaļevska:
“Tie bija sniegiem bagāti, auksti padomju laika Ziemassvētki. Tik nolemts tos svinēt Imanta un Ausmas Murjāņu mājās. Mēs ieradāmies pievakarē. Bija atbraucis arī mazs autobusiņš, un ap to rosījās Imantam vien zināms viesis. Tas bija kā noslēpumaini un satraucoši. Izrādījās, ka šis vīrs ir mūzikas kolekcionāra Lapinska brālis. Tajos laikos nedrīkstēja krāt ārzemju ierakstus, bet šim vīram tie bija.
No autobusiņa krāva laukā melnas kastes un stiepa tās lejā Lojas gravā aiz mājas. [..] Un tad notika pats brīnumainākais. Pa visu ciemu no Lojas gravas caur šīm melnajām kastēm ar skaņas pastiprinājumu sāka skanēt Klusa nakts, svēta nakts.”[2]
Toreiz gar ceļu uz Loju viesi bija sakāruši degošas svecītes. Ak, kas tas bija par skatu no Murjāņu mājas logiem! Žēl, ka toreiz nevienam nebija līdzi fotokameras, bet no manas atmiņas to vairs neizdzēst.
Reiz arī Imantu Ziedoni kāds gribējis pārsteigt ar dāvanu, un tā kādā Ziemassvētku naktī, kad dzejnieks veseļojies sanatorijā, kāds viņam uz turieni atvedis ne vairāk, ne mazāk kā pavisam īstu un dzīvu ēzeli.
“Tūristi no Kaukāza atveda. Ziemassvētku naktī sanatorijā skatos pa logu, tu man ēzelītis nolikts.
Skaists sniedziņš, melns ēzelītis, skaistām baltām kājiņām. Nezināju, kur lai liek tādu Dieva dāvanu. Gāju meklēt mašīnu, lai aizvestu pie tētiņa uz Ragaciemu.
Taksometra šoferis mani lamāja, jo ēzelītis visu ceļu kliedza, tomēr līdz galam tikām.” [3]
Nākamā gada vasaru dižvārdainais ēzelītis dzīvoja Murjāņos, kur uzvedies tik blēņdarīgi, ka nākamajā rudenī tika aizvests uz Allažu zirgaudzētavu, bet vēl šobaltdien starp Ausmas rotaļu lāčiem dzīvo dramaturga Gunāra Priedes dāvāts rotaļu ēzelītis.
Gunāra Priedes dāvātais rotaļu ēzelītis.
Imanta Ziedoņa muzeja krājums. IZM-143.
Un arī man gribējās radīt kādu pārsteigumu, tādēļ šajos Ziemassvētkos esmu sagādājis jums ko ļoti īpašu — Lāča Andreja pasakas. Tā ir grāmata, kurā esmu apkopojis divas man ļoti mīļas Imanta Ziedoņa pasakas — Lāču pasaku un Pasaku par Kliņģeri un Baranku — un pievienojis uzdevumus, kurus mazie lasītāji var pildīt kopā ar vecākiem! Kā arī, liels paldies maniem draugiem Renāram Kauperam un Kasparam Zemītim par Lāča Andreja dziesmu, kurai tapa arī videoklips!
Šoreiz ar patiesu lepnumu un gandarījumu varu teikt —
uz tikšanos starp grāmatas lappusēm!
Sirsnīgi sveicinot,
jūsu Andrejs Upīts
[1] I. Ziedonis, Epifānijas. Rīga: Liesma, 1978, 74.-75. lpp.
[2] Imants Ziedonis, Aivars Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 187.-188. lpp.
[3] Imants Ziedonis, Nora Ikstena. Nenoteiktā Bija. Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 116. lpp.
[4] Imants Ziedonis, Aivars Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 149. lpp.
