Sveiciens augustā!
Ražīgs ir augusts ar pilniem ogu un sēņu groziem un briestošiem āboliem Murjāņu dārzā. Tikpat ražīgs bijis Imanta Ziedoņa devums kino — 13 kino scenāriju un trīs filmu tekstu autors.
Kādreiz jau stāstīju par filmu Gada reportāža (1965), kas bija viens no pirmajiem Imanta Ziedoņa darbiem dokumentālā kino jomā. Jau ar šo filmu iezīmējās dzejnieka īpašais rokraksts kino mākslā. Ziedoņa dokumentālo filmu scenārijos dominē skaistā, īpašā un neparastā meklējumi. No Rundāles pilī palikušajiem dārgumiem līdz rumulēšanās priekiem kolhoza govju fermā.
Tieši tas pats attiecināms uz cilvēkiem, arī tajos Imants Ziedonis meklē vertikāli, katra cilvēka neatkārtojamo dziļumu. Šāda portretu galerija ar izciliem latviešiem pasaulē atrodama filmā Es esmu latvietis, kas tapusi pārmaiņu laikā un viesa cerības par latviešu tautas garīgu atkalsatikšanos.
“Galvenā ir vertikāles ideja, filma neiznāks, ja nedabūsim vertikāles izjūtu, ja nevarēsim nofilmēt šo vertikāli. Kā jau es teicu, mani interesē tā svešatnes latviešu daļa — ar savu izcilību, ar mūsu nacionālo izcilību, ar to, kā viņi pārstāv mūsu tautu kādā izcilā spējā.” [1]
Filmā iepazīstamies ar jaunu, mērķtiecīgu zinātnieci, kas uzsākusi dainu pētniecību ar datora palīdzību — Vairu Vīķi-Freibergu, uzzinām par arhitektu Gunāru Birkertu, kā arī satiekam Abrenes pils saimnieku Francijā — Austri Grasi.
Par līdzīgu , bet cita veida tiltu var uzskatīt arī filmu Pūt vējiņi, kas tika iecerēta kā Raiņa ideju pārnese mūsdienu sabiedrībai saprotamā veidā. Filmas pieteikumā, kas pārpublicēts grāmatā Garainis, kas veicina vārīšanos, Imants Ziedonis raksta:
“Filmā mēs gribam akcentēt tos morāli ētiskos principus, kuri izteikti Barbas tēlā. Filmas centrālais konflikts — smalkjūtības un nesmalkjutības konflikts, iekšējas kautrības un bravūras konflikts, cilvēciskā ideāla un mantīgās varas konflikts.” [2]
Tomēr līdz galam šo konfliktu neesot izdevies parādīt, filmas vājā vieta, Ziedoņaprāt, bija tā, ka Baibas un Gatiņa ētiskās tīrības pasaule netiek konfrontēta, netiek parādīts, kā šī pasaule izmainās, kad tajā ielaužas bramanīgs, brutāls spēks. Faktiski akcentēts tiek tikai virsējais slānis —mīlestības trīsstūris, bet pazudis vispārcilvēcisakis komplekss.
Saprast Raini? Vai to maz ir iespējams? Interesanti, ka pirms filmas uzņemšanas galveno lomu atveidotāju atlasei tika izsludināts atklāts konkurss, uz kuru Rīgas Kino studijā pārsteidzošā kārtā pieteikušās neparasti daudz Baibiņas. Vai tiešām Rainis būtu tik populārs? Vai tomēr iespēja tikt iemūžinātai kino lentā? Izrādās, liela daļa pat neesot izlasījušas lugu vai to darījušas vien iepriekšējā vakarā.
Aktieru atlasē piedalījies arī Imants Ziedonis. Ilgi klusējis un klausījies, kā viņas lasa dzeju, kā parāda sevi no labākās puses, un tad uzdevis tikai vienu uzdevumu: noskaitīt savu tautasdziesmu. Tālāk par divrindi tikusi reti kura. Kaut gan īsti nav zināms, kā noslēgusies atlase, tomēr tagad nevienu citu Baibiņu kā vien Esmeraldu Ermali nemaz nevarētu iedomāties, vai ne tā?
Esmeralda Ermale, Imants Ziedonis un Ģirts Jakovļevs. Filmas “Pūt vējiņi” uzņemšanas laukumā. Rakstniecības un mūzikas muzejs. RTMM 497823.
Imants Ziedonis piedalījies arī vēl viena cita literāra meistardarba ekranizācijā — Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmatas. Grāmata, kas ir teju nenofilmēja. Pasaule, kas tverta maza bērna acīm, filmas veidotāju komandas darbā kļuvusi par cilvēka un dabas pilnīgas saskaņas atveidojumu.
Kā recenzijā par filmu raksta režisors Pēteris Pētersons:
“Un ir izveidojies pret seno lauku sūrumu ar dziļu apbrīnu un klusu bijību vērsts, palēnināts, it kā ļoti, ļoti objektīvs un tai pašā laikā poētiski subjektīvs dabas un cilvēku dzīves vērojums, katru dzīvu radību, putna un cilvēka bērnu, lāstekas un koka sulas pilienu saudzējot, to plaukstā paņemot un mums šī mazā, bet visu dzīvības ķēdi kopā saturošā pulsējuma vienkāršo un tik bieži nepamanīto skaistumu vispirmām kārtām atklājot.” [3]
Filmas smalkums un autentiskums pārsteidz un neatstāj vienaldzīgus. Pēteris Pētersons pat atzīst, ka filmas puika iznācis nesalīdzināmi trauslāks nekā Jaunsudrabiņam, tādēļ arī neizbrīna, ka filmas nosaukums galā pārtop par Puiku .
-Ziedonis_Imants2.jpg)
Tomēr par vislielāko kino izaicinājumu top filma par pašu Imantu Ziedoni. Sākotnēji dzejnieks gribējis parādīt sevi kā vēju:
“Kad par mani taisīja dokumentālo filmu Laima Žurgina, es speciāli devu scenārijā tēzi — nofilmēt vēju. Līdz šim neviens nav filmējis vēju, dokumentālu filmu par vēju vien varētu uztaisīt.” [5]
Nākamā ideja bijusi par ceļu kā stilu, kā dzīvesveidu. Dzīve bez ceļa iespējas vai strupceļā Imantam Ziedonim līdzinājās slimībai. Pats-ceļš-darbs bija viena no Imanta Ziedoņa dzīves trīsvienībām, bet arī tā izrādījās ne pietiekami kinemotogrāfiska. Galā par filmas konceptuālo pamatu ņemti lietvārda locījumi, un kopā ar režisori Laimu Žurginu tapa filma Imants Ziedonis. Portrets locījumos. (1979), kurā dzejnieks stāsta par to, no kā viņš cēlies, kam ir pateicīgs, ko viņš kopj, ar ko kopā un kur, bet vistuvākais viņam ir un paliek pēdējais locījums — vokatīvs. Kam nav ne jautājuma, ne atbildes.
Un tieši tāds man arī liekas pats Ziedonis, netverams kā vējš, mūžīgi ejams kā ceļš un nekad neatbildāms līdz galam.
Vēl bez šīm minētajām filmām ir arī vairākas multfilmas, kas veidotas pēc Imanta Ziedoņa pasaku motīviem, par ko rakstīju jau jūnijā, kā arī vairākas filmas ar Imanta Ziedoņa dzejas tekstiem, pilnu Imanta Ziedoņa kino daiļradi vari iepazīt portālā Filmas.lv.
Cienot dzejnieka mīlestību pret kino mākslu, jau piekto gadu Murjāņos augusta un septembra piektdienu vakaros Imanta Ziedoņa muzejs rīko brīvdabas kino vakarus, ko pavada sarunas ar filmu veidotājiem.
Paķer kādu siltu segu un ko garšīgu un pievienojies mums!
Sirsnībā, jūsu kinomīlis
Andrejs Upīts
[1] Ziedonis, Imants. Publicistika. Raksti, 10. sēj. Rīga: Nordik, 1999, 316.lpp.
[2] Ziedonis, Imants. Garainis, kas veicina vārīšanos. Rīga, Liesma, 1976, 144.-145.lpp.
[3] Ziedonis, Imants. Publicistika. Raksti, 10. sēj. Rīga: Nordik, 1999, 245. lpp.
[4] Pētersons, Pēteris. Aivara Freimaņa puika // Kino, Nr. 5, 1978, 2.lpp.
[5] Ziedonis, Imants. Publicistika. Raksti, 10. sēj. Rīga: Nordik, 1999, 245. lpp.
