Foto: Imanta Ziedoņa muzejs
Murjāņu mājas dvēseles ir cilvēki, personības un Imanta Ziedoņa ģimene, kas apdzīvo šo māju dažādu priekšmetu veidolā. Un arī es, Andrejs Upītis, kā viens no tiem vēlos pastāstīt par mūsu dzīvi šeit.
Pirmais, ko pamanīs ikviens ienākot Murjāņu mājā, ir amatnieces Ainas Kleinhofas darinātais Zodiaka gobelēns, kas atrodas pie sienas līdzās lielajam kamīnam. Tas darināts no Imanta Ziedoņa mammas sakrātajām lupatiņām. Dzejnieka māsa Anita vēl šodien atceras, no kādas kleitas ņemta katra lupatiņa, visa ģimene strādājusi, lai sagatavotu materiālus gobelēnam. Zodiaka zīmēm, kas attēlotas gobelēnā, ir arī vēl kāda īpaša nozīme grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem”, Imants atklāj:
“Lielajā lupatdeķa gobelēnā Aina ir ieaudusi mūsu ģimenes zodiaka zīmes. Man tagad būtu ilgi jādomā, kura zīme kam pieder. Manējā ir vērsis, viņa tā pompozi mani nolikusi centrā, un, tā kā man patīk lillā krāsa, vērsis izausts ar lillā ragiem. Vērsis vienmēr valda pār citiem, un vērsim vienmēr apkārt jaunavas. Ausma ir skorpions — viņas zīme ir kaut kur lejāk. Skorpioni tādi ir — pieplok zemei un nemaz nevari saskatīt. Pati nedzeļ, ja tikai neaiztiec!" [1]
Dzejniekam patika radoši darboties. Veidojot mājas interjeru, lai tas būtu neatkārtojams, daudz ko nācās taisīt pašu spēkiem. Imantu īpaši aizrāva aušana — tajā viņš saskatīja arī lielu tautas gudrību:
"Lupatu segā vai, kā agrāk teica, zirgu deķī ir ieausta vēstures griba, tas nav tikai tā — veco māmiņu čaklo roku darbs. Viņas vecās audējas, vienkārši ir pēdējais postenis, kam vēsture uztic iešifrēt viņas dokumentus. Lupatu sega ir dokuments. Tikpat nozīmīgs kā Teherānas sēžu protokoli, kā Nirnbergas sēžu protokoli, kā Rīmju hronika, varbūt pat kā Hermesa Trismegista bauslības galdiņi.
Tajos redzams, kā caur mazo manifestējas lielais, kā ģimenes hronikā saduras pasaules idejas. Te blakām ieausti pilsoņu kārā aizgājušo brāļu pretinieku skolas laika frencīši. Te mantkārīgā lupata ieausta blakus pieticīgam audumiņam, bēgļu baiļu drebulim blakus lozunga drēbe "Lai dzīvo!". Viena nakts brīnumu saldpilna zīda zeķe. Ja tu māki lasīt, tu vari raudāt. Tu vari nopūsties un tālāk nelasīt. Bet tu vari arī atvest bērnus un mācīt tiem lasīt lupatu segas. Kaut kādā veidā lupatu segas ir mūsu tautasdziesmas. [..] Gudrs vecais ir tas vecais, kas veco ieauž jaunajā. Sagriež un ieauž. Vecāsmātes jaunā lupatu sega ir testaments. Mācies tik lasīt!" [2]
Murjāņos pat kādu laiku atradušās Ainas Kleihofas dāvinātas stelles, uz kurām dzejnieks uzaudis vairākus paklājus un grīdceliņus.
Atgriežoties pie Zodiaka gobelēna, kam mājā ierādīta goda vieta un ko var vērot ar īpašu aizrautību, katru reizi atklājot ko jaunu. Kā jau minēju, šis gobelēns ir cieši saistīts ar dzejniekā ģimeni, par kuru tad šoreiz pastāstīšu arī nedaudz vairāk.
Ziedoņu ģimene dzīvoja Ragaciemā — tēva mājās Birutas. Tēvs bija zvejnieks un smagi strādāja. Imants tēvu atceras šādi:
“Tētiņš bija ļoti siltīgs, mīlīgs, nekad nekašķējās. Viņam patika joki.[..] Viņš negribēja būt zvejnieks, tāpat kā vectēvs un es negribējām būt zvejnieki..” [3]
Savukārt Imanta mamma, kuras saimnieciskā klātbūtne iemiesojas viscaur Murjāņu aurā, esot bijusi darbīga un rosīga sieviete. Šīs nerimstošais darbīgums iedzimis arī Imantā.
“Mammiņa bija apsēsta ar darbu. Viņai bija liela pienākuma apziņa, darbs dzina darbu. Krievu laikā viņa piepelnījās, zivju cehā verot reņģes, viņu pat aicināja par meistari. Bet viņa negribēja. Neviens tā nemācēja zivis taisīt. Visam bija jābūt skaistam un garšīgam. Viņa zināja, kā zivis kūpināt. Visur viņa bija klāt, visu pārraudzīja, visulaik dūmi, smird, karsts. Viss mājā oda pēc zivīm.” [5]
“Bet poēmā par pienu galvenā ir māte.
To jūs tik tiešām arī piedzīvosiet.
Šai pasaulē viens riņķis un tas ir mūžīgs.
Lai ko jūs meklētu, jūs atradīsiet māti.
Ej līdzi kamenei vai taurenītei,
vai savai vālodzei, — viss atgriežas
pie mātes atpakaļ. Uz visām pusēm
tu vari iet un meklēt meklējamo,
un gribēt gribamo, un nedabūt un dabūt,
bet viss, ko nedabūji, meklēts tiek pie mātes.
un viss, kas dabūts, atgriežas pie mātes
un mātē pārvēršas. Un viss ir māte.” [6]
Par viņām Imants raksta šādi:
“Ar vecāko māsu Dailu mēs maz satikāmies. Es skaitījos pirmais dēliņš, es jau varēju darīt visu, ko gribēju. Māsa mani sauca par zeltdirsēju. Dailai bija smagi jāstrādā, viņai rokas samocījās, kastes ar zivīm bija jānes kā vīram. [..] Mazā māsiņa bija ļoti mīlīga, nekad nevienam pāri nedarīja. Nevienu neizsmēja, tikai tā mīlīgi uz zoba pavilka. Veseles teātris ar viņu. [7]
Atgriežoties Murjāņu mājās, tur galvenā pulcēšanas vieta bija tieši pie Zodiaku gobelēna ap lielo kamīnu. Ja ārā lija vai vakara sarunas ievilkās — tās vienmēr notika pie kamīna, mājas centrālajā vietā. Šīs sarunas un vakarus atceras daudzi Imanta laika biedri, kam bija gods tajās piedalīties. Arī mēs ar lāčiem turpat bieži bijām un dzirdējām stāstus, sarunas par kurām gan pastāstīšu citreiz.
Kamīns bija Imanta un Ausmas kopīgi izlolots sapnis, būvējot savu māju:
"Ausmas vīzijas pamatā bija kamīns. viņa teica: "Kamīnam jābūt centrā, un blakus kāpnes uz augšu, uz otro stāvu!"[..] Imants Ausmas vīzijai pielika klāt savu vēlmi: "Jābūt kamīnam ar augsto velvi, lai liesma netraucēti varētu redzēt visi saieta istabā sēdošie.”” [8]
Kamīnu apvij vairāki stāsti, tomēr viens no nozīmīgākajiem ir radies vēl kamīna tapšanas laikā. Kā atceras Imants:
“Kamīnu mūrēja pieredzējis meistars no Saulkrastiem, viņa vārdu diemžēl esam aizmirsuši. Pamatā guļ trešais lielākais Murjāņu dzirnakmeņu kolekcijas eksponāts. Šo dzirnakmeni no Velēnas man atveda Zvaigznīšu tēvs. Kad sākām mūrēt kamīnu, šeit bija tikai durvju aile. Un to akmeni ievēlām ar šausmīgām mokām pa izbūvētu durvju aili un iemūrējām apakšā kamīnam.” [9]
Kamīna liesmu galotnes ir saistījušas daudzus ļaudis, bet es atceros, kā reiz pie kamīna meditējis gleznotājs Kurts Fridrihsons ar kundzi.
“— Sakiet man, kas ir uguns? — Viņš, liesmās raugoties, prātoja. — Ko tā simbolizē? Vai tā ir nāve vai dzīvība? Pasaules bojāejas vēstnese vai mājīguma un cerību simbols?
Kas skatījuši Homēra eposa "Iliāda" greznajā izdevumā ievietotās Fridrihsona ilustrācijas, tie saskatīs iedvesmas avotu.”[10]
Muzeja sezona tuvojas! Jau pavisam drīz gaidīšu jūs visus Murjāņos. Tad klātienē varēsim skatīt visas šīs dvēseles — Dzirnakmeņu māju dārgumus.
Ar sveicieniem,
Andrejs Upītis
[1] Imants Ziedonis, Aivars Berķis, No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 111. lpp.
[2] Turpat, 112. lpp.
[3] Imants Ziedonis, Nora Ikstena. Nenoteiktā Bija. Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 90. lpp.
[4] Imants Ziedonis, Aivars Berķis, No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 106.-107.lpp.
[5] Imants Ziedonis, Nora Ikstena. Nenoteiktā Bija. Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 78. lpp.
[6] Imants Ziedonis, . Poēma par pienu. Rīga: Liesma, 1977, 9. lpp.
[7] Imants Ziedonis, Nora Ikstena. Nenoteiktā Bija. Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 136.-139 .lpp.
[8] Imants Ziedonis, Aivars Berķis, No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 34 .lpp.
[9], [10] Turpat, 82.lpp.
