Ceļā ar Baronu: Igaunija

Sveicināti, draugi!

Šogad par godu Krišjāņa Barona 185. jubilejai pēc K. Barona muzeja aicinājuma Imanta Ziedoņa muzejs uzsāk projektu Ziedoņa muzejs ceļā ar Baronu. Mūsu tautas lielo cilvēku un ģēniju cienīšana, arī viņu darbu studēšana bija viena no Imanta Ziedoņa interesēm. Projekta Ziedoņa muzejs ceļā ar Baronu iecere ir godināt Krišjāni Baronu ar notikumu ciklu, kas aktualizē Ziedonim un Baronam, kā arī ikvienam Latvietim tik būtisko vērtību - tautasdziesmu.

Un, es, Lāča Andreja sūtnis sekoju Ziedoņa muzeja vadītājai Žanetei Grendei šajā ceļā no Tartu līdz Dundagai. Stāstīšu jums, kā mums šajā #CeļāarBaronu iet!

Sāksim no sākuma.

Stāsts par mūsu pirmajām piecām dienām Igaunijā.

Ziedoņa muzeja izvēlētie mūsdienu Baroni ceļu sāk Tartu jeb, kā joprojām uz Rīgas ielu stūriem, Tērbatā. Tartu ir mūsdienīga studentu pilsēta, kur nepārtrauktā zinību liešana galvā savienojas ar laika pavadīšanu draugu lokā upes vai kanāla malā. Pilnīgas ārzemes!

Pirmais mūsdienu Krišjānis Barons ir fonda Viegli mūziķis Renārs Kaupers. Viņš iet caur Tartu, apmeklē Tartu universitātes muzeju, observatoriju un Igaunijas nacionālo muzeju. Iesaka to arī cietiem. Pie Tartu latviešu biedrības var pieteikties arī ekskursijās, viņi labprāt visu parādīs un pastāstīs. Ceļojuma pirmā diena pavadīta svētku jūtīs.

No Tartu virzienā uz Latviju mūsdienu Baroni ies piecas dienas. Gājēju vidū ir gan Igaunijas nacionālā muzeja komanda, gan Tartu latviešu biedrības komanda, Tartu universitātes komanda, Leanne Barbo no dūdu un bungu grupas Auļi, Ligita Drubiņa no Jāņa Cimzes muzeja un Igaunijas – Latvijas robežu šķērso Latvijas skauti un gaidas.

Jautru atgadījumu mūsu komandai netrūka jau otrajā gājiena dienā, kad Igaunijas nacionālā muzeja vadītājs mūs sagaida ar Melno Balzāmu plkst. 10.00 no rīta! Viņi domā, ka latvieši to dzer visu laiku. Protams, ka ar smaidu sakām drošu ”Jā!”, jo tās ir katra latvieša uzmundrinājuma zāles. Visi smejamies. Kamēr darbojamies ap glāzēm, protams, ka, nupat tikai ceļu sākusī mūsdienu Barona dienasgrāmata tiek aplieta ar balzāmu!

Trešās dienas pārdomas - interesanti, ka Tartu latviešu biedrībā ir studenti, kuri mācās dažādās Tartu augstskolās, kopumā šobrīd 52, un teju visi ieprecējušies Igaunijā. Gluži kā biedrības vadītāja Ilze, visi nu jau brīvi runā igauņu valodā. Biedrības vadītāja saka, ka viņi nav tipiska diaspora, jo nav politisko un ekonomisko trimdinieku ar rūgtumiņu uz valsti. Ilzei plāni lieli - Tartu centrā būs piemiņas zīme izcilajiem latviešiem, kuri dzīvojuši Tartu - durvis ar uzrakstu “latvietis”, gluži kā reiz to izdarījuši mūsu jaunlatvieši.

Ko mēs mūsdienās zinām par Barona izcilo skolotāju, profesoru Aleksandru Šrenku?

Viņš ir botāniķis, naturālists un pasniedza arī matemātiku Tērbatas universitātē Krišjānim Baronam. Viņam patika vākt minerāļus un mērot tālus ceļus, lai papildinātu savas kolekcijas. Viņš dzīvoja skaistajā Pihajervas muižā, kura piederēja viņa sievai. Kad 1859. gadā K. Barons veica ceļu Tartu – Dundaga, viņš noteikti gāja garām muižai un arī apgāja apkārt Svētajam ezeram, kurā gan peldējās, gan brauca ar laivu. Mūsdienās ezera krastos slejas gan skaista muiža, kuru apciemot, gan parks, kurā izlocīt kājas. Mēs savā ceļā, protams, gan izbraucām ar laivu, gan nopeldējāmies ezerā!

Dūdu un bungu grupas Auļi mūziķe Leanne Barbo ir pa pusei igauniete, gan latviete. Savā ceļā no Otepes līdz Sangastei, Leanne izstāsta to, kā satikusi mūziku – astoņpadsmit gados tēta atvilktnē atradusi blokflautu un tā vienkārši sākusi. Viņa ir mūzikas skolotāja Tallinā, taču teju katras brīvdienas brauc uz Latviju, jo Auļiem koncerti. Pa ceļam ir Harimegi - viens no lielākajiem plakankalniem Otepē augstienē (211 m virs jūras līmeņa). Uzkāpjam Harimē skatu tornī un Leanne spēlē gan dūdas, gan dzied. Tirpas skrien pa kauliem no šī maģiskā brīža. Aizbrauciet un iedomājieties to tur.

Nākamjā dienā brokastis Sangastes viesnīcā Rudzu māja. Mums ir skaidrs, ka tas, ko esam saplānojuši ir viena lieta, bet Baronam ar Ziedoni ir savi plāni. Nākamais gājējs pasaka, ka nebūs. Jau pirms gājiena runājām, ka Igaunijā jāatceras par Jāni Cimzi. Viņš ir slavens arī Igaunijā ar savu darbību tautasdziesmu apdarēs. Pārsteidzoši, ka Igauņu dziesmu svētkos dzied Rīga dimd Cimzes apdarē. Zināms arī, ka K. Barons gāja uz Vidzemes skolotāju semināru, kura vadīja Cimze, lai redzētu kā skolotāji tiek gatavoti darbam skolās. Tā mēs satikām Ligitu Drubiņu – Cimzes advokāti jeb Valkas muzeja vecāko speciālisti, kura negaidīti veica vienu ceļa posmu.

Sākam ceļu pie upes, kura ir mazā Igaunijas upju māte (Emojegi upe), kura ietek ezerā un no tā iznāk ārā jau kā lielā Igaunijas upju māte. Tā tek arī cauri Tartu un K. Barons un citi latvieši to sauc par Mētru upi. Mums gan nav zināms, kādēļ latviski to dēvē šādi.

Esam Valgā, kur ceļā veikti jau teju 125 kilometri. Stafeti pārņem Latvijas skauti un gaidas, jo K. Barons bija Latviešu Jaunatnes Savienības goda biedrs un atbalstīja skautus. Šiem jauniešiem vienkārši bija jābūt šajā ceļā!