Pirmās siltās pavasara dienas jau aiz muguras, un, šeit, Murjāņos, viss zaļo un zied! Baltā ziedu segā ietērpusies arī dzejnieka un viņa sievas ābelīte. Un tādi ziedoši arī nāk muzeja pirmie šīs sezonas apmeklētāji, smaidot un ieturot drošu distanci, vai arī, kā savulaik Imants Ziedonis aprakstīja epifānijā Nekas, tu neuztraucies, nodrošinot vietu savam garam, kuram beidzot ir pamatotas tiesības uz saviem diviem metriem. Tagad kā vēl nekad ikvienam no mums ir iespēja būt daudz tuvāk savam garam.
— Vai rotaļu lāčiem arī ir savs gars?— jūs vaicāsiet.
— Ir un kā vēl ir! — es, Andrejs Upīts, droši atbildu. Bet rotaļu lāču gari ir atšķirīgi. Lāčos garu iemieso tā saimnieki. Arī man garu iedevis Imants Ziedonis ar sievu Ausmu, bet visbiežāk par rotaļu lāču gariem rūpējas bērni. Viņi rūpīgi ieskatās mums acīs un zina — jā, tas būs Pekainīts, vai tas — Medainīts, bet šis, kas pavisam sabozies, tas būs Rūcīts.
Bērni dzejniekam bija īpaši mīļa tēma. Viņš nekad bērnus nav uzskatījis par maziem vai muļķīgiem. Tieši otrādi, bērnību viņš ir uzskatījis par talantu — Dieva dotu ģenialitāti, ko ir jāsargā no pieaugušo gaumes “vardabības”, pieaugušo domāšanas stereotipiem. Bērniem nedrīkst “iesmērēt” mazāk vērtu lasāmvielu, tādēļ arī Imanta Ziedoņa pasakas vienlīdz uzrunā kā bērnu, tā pieaugušo auditoriju. Imanta Ziedoņa pasakās lielās patiesības atklājas caur katru lietu, sīkumu. Tās stāsta par brīnumiem, kas ir mums visapkārt. [1]
Bet kā tas viss sākās?
Iespējams, tas notika pavisam sen, kad Imants vēl pats bija Imantiņš. Spilgti viņam palikuši atmiņā nakts braucieni zirga ratos, kad abi ar mammu no Ragaciema uz Āgenskalna tirgu devušies zivis pārdot. Tādās naktīs, kad debesis bijušas pilnīgi skaidras, visapkārt valdījis klusums un bijusi dzirdama vien zirga pakavu klaboņa, viss, ko Imants varēja — brīnīties.
“Kad tā ar zirgu naktī brauc, tad visu pasauli var saprast. Tad cita pasaule atveras. Uz mūžu atveras.” [2]
Imanta Ziedoņa literatūras ceļš pie bērniem aizsākas ar grāmatu Krāsainas pasakas (1973), par ko Imants Ziedonis 1976. gadā saņem prestižo Hansa Kristiana Andersena diplomu, kas ir pirmais starptautiskais apbalvojums latviešu bērnu literatūrā.
Krāsainas pasakas latviešu literatūrā ar savu paradoksālo tēlainību itin kā uzspridzināja visus iepriekšējos stereotipus par bērnu literatūru. Tās parādīja jaunu, brīnumu pilnu pasauli, kas pretēji Padomju audzināšanas sistēmas ideoloģiskajam un psiholoģiskajam spiedienam, aicināja uz brīvu un radošu pašizpausmi, apliecināja citādas domāšanas nepieciešamību un iespējamību [3], līdz ar to arī izraisīdams plašu rezonansi gan kritiķu vidū, gan plašāk sabiedrībā. Īpaši apspriesta tika lillā pasaka par šņabdeguni. Kas vieniem Krāsainās pasakās licies pilnīgi nepieņemams, citiem licies kā fantastisku, paradoksālu un pat grotesku domu gājienu apvienojums, kas mācījis domas dažādošanu. [4]
Animācijas filmu meistare Roze Stiebra, iedvesmojoties no šīs grāmatas, radījusi multiplikācijas filmu Zaļā pasaka (1977).
Nākamā Imanta Ziedoņa bērnu grāmata Lāču pasaka (1976) man pamatoti ir vismīļākā grāmata, jo tās stāsta par mūsu dižo ķepaiņu cilti. Grāmata veltīta Ausmai jeb, kā Imants pats raksta, — Auķim. Tajā stāstīts par trīs brīnišķīgiem lācēniem — Ogu Lāci, Mušu Lāci un Medus Lāci. Katram ir ar savs īpatnējs raksturs, savpata daba, un katrs meklē savu vietu pasaulē. Varu atklāt, ka viens no lācēniem vēl šobaltdien dzīvo pie mums Murjāņos.
Vai zinājāt, ka Imantam Ziedonim arī kādu laiku bijis suns — kucīte Zuha? Viņa bijusi putnu suns, meklējusi putnus avenēs un tos ķērusi. Ar šo putnu kāri bijis pilnīgs negals. No rīta pamodies, dzejnieks pie durvīm nereti atrada kādu putniņu ar nolauztu kāju vai spārnu, to, protams, ar lepnumu bija atnesusi Zuha. Kas sunītei bijis lielais prieks, tas dzejniekam liels apgrūtinājums, jo katru nedēļu kādu putniņu vajadzējis nobendēt, dzejnieks nav varējis tādus kroplīšus atstāt. [4]
Ausma gan saka, ka sunīte bijusi ļoti inteliģenta un draudzīga, centusies arī pēc iespējas ievērot dzejnieka vēlmi pēc klusuma. Piegājusi pie dzejnieka darbistabas un skumji skatījusies. Imants tikai atteicis — ej projām! Es strādāju! Un sunīte bijusi paklausīga. Tomēr Zuhas un dzejnieka raksturu nesaderība likusi no dzīvnieciņa atteikties, tomēr sunīte iedvesmojusi Ziedoni uzrakstīt pasaku par suni Cuju.
Rozes Stiebras multiflikācijas filma “Suns Funs un vējš” (1978).
1978. gadā uz ekrāniem parādās režisores Rozes Stiebra multiplikācijas filma Suns Funs un vējš pēc Imanta Ziedoņa pasakas Pasaka, kurā spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt, kas tiek iekļauta nākamajā Imanta Ziedoņa pasaku grāmatā Blēņas un pasakas (1980). Zem šī rotaļīgā nosaukuma slēpjas ļoti dziļi, ar cilvēka esību saistīti jautājumi — dzīves jēgas meklējumi, savas piederības un sūtības apjaušana. Tā bērniem māca saskatīt kopsakarības lielajā lietu ritā un aicina meklēt savu vietu pasaulē. Iedvesmojoties no šīs grāmatas, mūsu draugi Ziedoņa klase ir izveidojusi vairākas izlaušanās spēles.
Tomēr darbs bērnu labā Imantam Ziedonim neaprobežojās tikai ar grāmatu rakstīšanu. 1980. gada 30. janvārī notika Rakstnieku Savienības sēde, kurā dibināja Bērnu literatūras sekciju, par kuras priekšsēdētāju izvēlēts Imants Ziedonis. Par savu līdzzinātāju, domubiedru un vietnieku Imants Ziedonis izvēlas dzejnieku Jāni Baltvilku, kura vārdā mūsdienās nosaukta balva bērnu literatūrā.
Ko šie gudrie vīri un vēl daudzi citi darīja un panāca šajā sekcijā?
Beidzot bija izveidojusies kopa, kurā ne tikai rakstnieki, bet arī citi bērnu kultūrā un izglītībā ieinteresētie cilvēki varēja tikties un risināt aktuālas problēmas bērnu literatūras jautājumos. Pirmkārt, panākt to, ka bērni ir pelnījuši kvalitatīvu literatūru, tika stimulēta tās izdošana un iedzīvināta bērnu literatūras kritika.
Liels darbs tika ieguldīts mācību grāmatu uzlabošanā, kas no kritizēšanas pārauga aktīvā jaunu mācību grāmatu sagatavošanā. Bērnu pasaules izziņas laukā Imantam Ziedonim tapis multfilmas scenārijs Kas tas ir — kolhozs? (1981), kā arī trīs grāmatas: Kas tas ir kolhozs? (1983) Sākamgrāmata(1985) un Es, cilvēks, pasaulē (1993). Es, cilvēks, pasaulē bijusi iecerēta kā titulgrāmata latviešu bērnu enciklopēdijai 8. sējumos, par kuru jau 1980. gada kongresā, stājoties RS Bērnu literatūras sekcijas priekšsēdētāja amatā, Imants Ziedonis stāv un krīt.
Imanta Ziedoņa rakstītais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai (1982).
Imanta Ziedoņa muzeja krājums.
Paralēli notika iedvesmas smelšanās arī no citu valstu piemēriem. Lielais kopīgais sapnis bija Bērnu literatūras centra izveide, kas savu realizāciju tā arī nepiedzīvoja, mainoties valdošajām varām.
Pēdējais ieraksts RS Bērnu literatūras sekcijas protokolu grāmatā ir datēts ar 1989. gada 11. janvāri, ar ko tā faktiski arī beidz pastāvēt.
J. Baltvilks, atskatoties uz deviņos gados paveikto, raksta:
“Vai bija vērts? Ko Ziedonis ar to panāca? Domāju, ka bija vērts. Cik tieši vērts? Ej nu sazin — par to tagad varētu neauglīgi diskutēt līdz bezgalībai. Imants Ziedonis, domājot par tautas nākotni, vienkārši nevarēja nedarīt to, ko viņš uzskatīja par neatliekami darāmu.”
Grāmata Es, cilvēks, pasaulē arī nozīmīga ar to, ka šopavasar iedvesmojusi Ziedoņa muzeja komandu radīt īpašu, pasauli izzinošu programmu bērniem Mēs pasaulē, kas ir veidots kā piedzīvojums bērniem kopā ar līdznācējiem. Tas palīdz iepazīt sevi, pasauli, kā arī Imantam Ziedonim tuvās vērtības. Piedzīvojuma laikā galvenais nosacījums ir darīt kopā roku rokā ar bērnu un bērnam ar līdznācēju.
Kuram gan no mums negribas kaut uz mirkli atgriezties bērnībā? Pasakas ir viens ceļš uz to, bet kāds cits Tevi jau miedz ar aci Ziedoņa muzejā Murjāņos.
Patiesā sirsnībā, gaidot lielus un mazus ciemiņus,
Jūs uzticamais Lācis Andrejs
[1] I. Ziedonis. Pasakas rakstīt ir daudz, daudz vieglāk. Raksti, 8. sēj. Rīga: Nordik, 1997, 9.lpp.
[2] I. Ziedonis, N. Ikstena. Nenoteiktā bija. Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 68.lpp.
[3] J. Mackova. Mans darbs ir dārzos kuri aizaug. Raksti, 8. sēj. Rīga: Nordik, 1997, 322.lpp.
[4]A. Rožkalne. Saārdītās pasaules atjaunošana. Raksti, 8. sēj. Rīga: Nordik, 1997, 354. lpp.
[5] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāniem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 146. lpp.
