Draugi, jūsu informācijai — Imanta Ziedoņa muzeja krājumu veido Imanta Ziedoņa un viņa sievas Ausmas Ziedones-Kantānes kopīgi celtajā vasaras mājā atrodamie mākslas un sadzīves priekšmeti. Tādēļ šoreiz, es, visnotaļ svarīgākais vasaras mājas un muzeja krājuma objekts, lācis Andrejs Upītis, pastāstīšu jums par šo māju. Tā patiesi ir ļoti īpaša celtne, kas mūsdienās apmeklētājiem atvērta muzeja aktīvajā sezonā no jūnija līdz oktobrim.
Tālajā 1969. gada vasarā Latvijā ciemojusies trimdas rakstniece Velta Toma un Ziedoņu pāris kopā ar rakstnieku Māri Čaklo uzņēmuši ārvalstu viesi un veduši uz Siguldu svinēt Jāņus. Nākamajā rītā atceļā uz Rīgu visi izdomājuši piestāt Murjāņos pie tā laika Rakstnieku Savienības valdes sekretāra Alberta Jansona, kurš aizvedis ciemiņus pastaigā uz brīnumskaisto vietu. Jāņu nakts un vietas skaistuma apskurbināti, līgotāji acumirklīgi iemīlējušies šajā egļu pilnajā klintainē, un jau vēlāk, pēc vēlreizējas apspriedes Imants un Ausma nolēmuši — Murjāņi ir īstā vieta pašiem savām mājām.
Šeit gan jāsaka, ka nostāsti atšķiras — Imanta Ziedoņa laika biedrs, Berķa kungs grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem” atstāsta šādi: "Kad Ausma un Imants lūko atcerēties, kā dzimusi doma — celt Murjāņos mītni, viņu liecības neiet rakstā. Imants apgalvo, ka tas noticis Jāņu nakts neprātā: alus apskurbinātie vietraudži aurojuši: "Imant, tev jāceļ šeit māju!"
— Ja būtu citā reizē atbraukuši, tad varbūt būtu redzējuši, ka vasaras mājai te nav īstā vieta. Zeme nav laba, te lāpstas dziļumā iezis sākas. Uz klints mana māja faktiski ir būvēta, un burkānus audzēt te tikpat kā neiespējami. Tā tagad viņš [Imants Ziedonis] saka. [..]
Ausma stāsta pavisam ko citu: tas tiešām noticis Jāņu dienas rītā pēc negulētas nakts, bet šo vietu Imants izvēlējies tieši tāpēc, ka te lielas priedes un laba elpa viņa slimajām plaušām. ("Labs mikroklimats," tā viņa saka.) Tas nebijis nejauši, par to pēc tam sprieduši dikti un ilgi." [1] Kā beigu beigās bijis, to gan vairs neatminas neviens, taču šī brīnumskaistā vieta tika atrasta un sapņu mājas lološana nu varēja sākties.
Iesākumā Ausma bijusi satraukta, kur vispārēja deficīta apstākļos iegūt materiālus mājas būvniecībai, arī pašu rocība nemaz tik liela nav bijusi. Imants savukārt bijis paļāvības pilns. Šajā gadījumā īstenojās dzejnieka ideja par to, ka cilvēka ieceres realizācijai nepieciešamas vien divas lietas — Griba un Providence. Varbūt sakritība, bet tā paša gada rudenī uznākusi liela vētra, kas Murjāņu apkaimē izgāzusi tik daudz koku, ka gaidīts un godā celts tika katrs, kurš bija ar mieru tos savākt un izmantot.
Paralēli ilgajiem saskaņošanas darbiem Imants ar Ausmu loloja savas topošās mājas vizuālā tēla vīziju. Abi kopā skicējuši, prātojuši, sapņojuši rītos, vakaros un visos citos iespējamos brīžos. Man visnotaļ patīk šī apņēmība — ja Ausma un Imants ceļ māju, tad tai jābūt tādai, kādas nav nevienam! Tas bija pilnīgi skaidrs. Imantiņš esot teicis: “Tā nedrīkst izskatīties pēc pilsētas nama. Tai jābūt koka mājai ar stāvu divslīpju jumtu. Divslīpju jumti izskatās skaistāki. Plakanais jau vispār nav jumts. Jumts ir tas, ko jumis Jumis — abu divu saslīpē jumtais jumts.” [2] Inženieri vien grozījuši galvas un sacījuši, ka ilgmūžīgu namu ar tik stāvu jumta daļu nav iespējams uzcelt, jo nama sienas neizturēšot tik lielu stāvslīpā jumta spiedienu. Ēkas iecere arī nav atbildusi Padomju laikā noteiktajiem vasaras māju celtniecības normatīviem, kas paredzēja, ka vasaras mājas apdzīvojamā platība nedrīkst pārsniegt 30 kvadrātmetrus, bet Imants esot spītīgi turējies pretī sacīdams: “Kā būs, tā būs! Turēsies!”” [3] Un patiesi — turas vēl arvien!
Diemžēl vasaras mājām krievu laikos pat griestu augstums bija ar likumu noteikts, un neatkarīgi no tā pastāvēja arī fizikas likumu diktēti ierobežojumi. Ne par vieniem, ne par otriem Ausma neko nebija dzirdējusi un dzejnieks ne tik. Padomu Imants vaicāja arhitektam Gunāram Jansonam, tā brīža populārākajam koka guļbūvju speciālistam.
Arhitekta Gunāra Jansona (1928-2013) zīmēta Ziedoņu ģimenes vasarnīcas pagalma projekta skice “Guļbūve”, pirmā variācija, par iedvesmas avotu ņemot klēti. Ziedoņa muzeja arhīvs.
Arhitekta Gunāra Jansona zīmēta Ziedoņu ģimenes vasarnīcas skice “Guļbūve”, otrā variācija. (1969). Ziedoņa muzeja arhīvs.
Ausma: "Par normatīviem uzzināju, kad zīmējumus paradījām arhitektiem, kā iekļauties normatīvos: lielo pirmā stāva viesistabu — trīsdesmit astoņi kvadrātmetri — noformēja kā vestibilu. Mājas otrajā galā aiz kāpnēm un kamīna atlika vieta virtuvei, tualetei un nelielai istabiņai. Vēl divas istabiņas ieprojektēja otrajā stāvā.” [4]
Imanta Ziedoņa 1969. gadā zīmēta Murjāņu vasarnīcas skice. Ziedoņa muzeja arhīvs.
Normatīvu šaurība un pasūtītāju vēlmju plašums bija savienojami tikai “izdzenot” celtni uz augšu. Gunāra Jansona skices jau sen bija noliktas malā. Imanta iecerētais divslīpju jumts vērtās arvien slīpāks un arvien vairāk sāka izskatīties pēc egles vainaga vai luterāņu baznīcas torņa. Bet jo stāvāks tas kļuva, jo vairāk Imantam patika.
Imanta Ziedoņa 1969. gadā zīmēta Murjāņu vasarnīcas skice. Ziedoņa muzeja arhīvs.
Skrīveru izmēģinājumu saimniecības saunas attēli. Ziedoņa muzeja arhīvs.
Skrīveru saunas fotogrāfijām bija izšķiroša loma lēmuma pieņemšanā. Arhitekti gan joprojām viebās un šaubījās. Bet, ja pasūtītājs tā vēlas... Ja pats Imants tā grib… Laikabiedri atceras, ka Imants nudien bijis spītīgs savās izdarībās.
Un, galu galā, pēc Imanta un Ausmas zīmētiem metiem projektu izstrādājusi arhitekte Tekla Ieviņa, kura piedalījusies arī pie Dailes teātra ēkas projekta izstrādes. Lai iekļautos, apietu vasaras māju būvniecību nosacījumus, galvenā saieta istaba viltīgi tika apzīmēta kā foajē, kas netika uzskatīts par dzīvojamo telpu. Tas ļāva padarīt ēku daudz plašāku nekā padomju laiku normas pieļāva.
Imantam no laika gala bija pilnīga pārliecība par mājas slīpo jumtu, un tas iemieso dziļi simbolisku nozīmi: "Vismazākā bēda man bija par jumtu. Manā dzimtajā Ragaciemā mājas ir ar niedru jumtiem. Kopš sākta gala zināju, ka arī savai mājai to likšu no niedrēm. Es zināju, ko tās ir vērtas. Bērnībā Ragaciemā mēs, puikas, dedzinājām visu pa tīro. Arī niedres mēģinājām nodedzināt, bet tās nedega. Tāpēc Murjāņos nolēmu uzlikt jumtu no niedrēm, lai tas būtu pilnīgi ugunsdrošs. Bet varbūt, ka tas nemaz nebija galvenais. Varbūt, ka zemapziņā vēlējos turpināt dzīvot zem savas bērnības jumta. Es gribēju paņemt uz Murjāņiem savu bērnību līdzi; tās atmiņas, tās noskaņas un arī šo drošības izjūtu..." [5] Un no niedrēm tolaik jumts arī tapa! Niedres tika ņemtas no Kaņiera ezera. 800 kūļu, kas izmaksājuši 360 rubļu.
Murjāņu vasaras mājas celtniecībai uzmeklēts kokamatniecības meistars, kuram šīs mājas celtniecība izrādījās pēdējais lielais veikums — Otto Bērziņš, kurš lielāko darbu daļu veica divatā ar Imantu vien. Apbrīnojami, cik daudz laika, domu un sviedru ielikts mājas celtniecībā no visu iesaistīto puses — Imants vairākkārt rīkojis arī draugu talkas apjomīgāku darbu veikšanai, savukārt Ausma vienmēr bijusi lielais morālais balsts, kā pavārs, aptekalēdama visus darba rūķus.
Grāmatā No Jāņiem līdz Murjāņiem piefiksētas atmiņas par mājas galveno celtnieku Otto Bērziņu: "Viņš aizbrauca atpakaļ uz Limbažiem. Varētu teikt, ka šī māja ir viņa gulbja dziesma, jo viņš teica, ka vairs necels neko, ka viņš iet pensijā, bet man viņš atnāca un strādāja šeit. Un, kad māja bija pabeigta, viņš atveda uz Murjāņiem sievu un bērnus, lai apskatās, ko viņš uzcēlis. Mēs viņam speciāli uzkalām medaļu 1974.gadā, tā ir Murjāņu mājā pie sienas." [6]
Muzeja krājumā ir nezināmā autora veidotā medaļa, kas veltīta Otto Bērziņa veikumam mājas celtniecībā. Foto: Imanta Ziedoņa muzejs.
Imants Ziedonis ar meistaru Otto Bērziņu pie šķūnīša, kurš tika uzcelts kā pagaidu būve vēl pirms tapa pati māja. Foto autors: Juris Krieviņš, Ziedoņa muzeja krājums.
Imants Ziedonis un Otto Bērziņš pie Murjāņu mājas kamīna. Foto autors: Juris Krieviņš, Ziedoņa muzeja krājums.
Murjāņu māja pašam Imantam ir bijusi kā liels pašizaicinājums — gan pati tās būvniecība piecu gadu garumā, gan arī tajā notiekošais, radītais. Murjāņos meklējami gan epifāniju aizsākumi, te tapusi Poēma par pienu (1977), kā arī vairāki prozas darbi Tik un tā (1985) un Tutepatās (1992), arī visi dzejoļu krājuma Viegli (1991) dzejoļi.
Murjāņu vasaras māja un īpašā vide atbalsojusies Imanta Ziedoņa daiļradē, ko vērīgs lasītājs viegli atpazīs. Murjāņi Imantam bija vieta sevis izziņai, radošumam un latviskumam, kas arī ir Ziedoņa muzeja pamatvērtības.
Imanta Ziedoņa muzejs “Dzirnakmeņi” mūsdienās. Foto: Ziedoņa muzeja arhīvs.
Uz tikšanos Murjāņos!
Ar cieņu,
Andrejs Upīts
[1] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 22.lpp.
[2] Turpat, 34.lpp.
[3] Turpat, 37 .lpp.
[4] Turpat, 35.lpp.
[5] Turpat, 37.lpp.
[6] Turpat, 67.lpp.