Kā jau jums labi zināms, esmu Lācis labākajos gados, esmu daudz lasījis, daudz ceļojis, daudz pieredzējis šeit Murjāņos, bet ir viena lieta, par ko esmu tikai dzirdējis... Atzīšos, lasītāj, nevienu dienu neesmu skolā gājis, tādēļ, kad Imants Ziedonis man stāsta par savām skolas gaitām, es varu tikai izbrīnā izplest savas pogu acis.
Imanta Ziedoņa dzīvē lielu iespaidu atstājuši divi skolotāji. Ernesta Birznieka Upīša Tukuma vidusskolā dzejniekam latviešu valodu mācīja Milda Murele, viņa esot piederējusi pie Endzelīna skolas, pie skolas, kurā latviešu valoda jāapgūst stingri un jāapgūst skaista. Imants Ziedonis reiz atzinās:
“Es neapzinājos toreiz vēl, ka esmu dzejnieks, bet vārdu maģija lika nojaust par kādām skaistām citām pasaulēm, kuras arī es varu veidot ar sava vārda spēku un savu zināšanu. Skolotājai Murelei piemita kāda vārdu absolūtisma izjūta. Viņa uzpotēja to arī mums. Un kad jau valoda ir klasiski apgūta ar visām tās skaistajām (no sākuma grūtajām) gramatikas formām, tad jau tu vari justies drošs valodu okeānā un atļauties burāt pēc patikas brīvi, gan ar romantiski sakāpinātām, gan šizofrēniski postmodernām, gan himniski cildenām valodas burām.” [1]
Skolotāja Murele esot iemācījusi dzejniekam rakstīt sacerējumus un turēt domu, saglabāt savu iekšējo dominanti. Imanta Ziedoņa klase bija īpaša un viņi vēl ilgi pēc skolas beigšanas satikās un turējās kopā, bet bez viņiem dzejniekam bija arī sava “kompānija”, kura ļoti atšķīrās no apkārtesošās. Sveicot astoņdesmit gadu jubilejā, Imants Ziedonis savai skolotājai raksta:
“Tā bija Knuta Hamsuna un Romēna Rolāna “cilvēku pasaule”. Un tajā nebija neviena no skolas apkārtnes pieskaitāma cilvēka, kas būtu ielaižams šajā pasaulē, — vienīgi Jūs.” [2]
Imants Ziedonis man ir daudz stāstījis par saviem lielajiem iedvesmotājiem, to vidū bijis arī Džeks Londons, Apsīšu Jēkabs, Jānis Poruks, Rainis, Anna Brigadere un, protams, Andrejs Upīts. Kad dzejnieks to pateica, biju lepns kā pāvs, tikai vēlāk sapratu, ka bijis arī tāds rakstnieks, kura vārdā mani nodēvējuši. Ak, šīs vecās zāģu skaidas!
Otrs lielais Imanta skolotājs bija Pauls Lode. Skolotājs — personība! Viņš bija ne tikai matemātikas skolotājs, bet arī dzīves skolotājs. Imantu Ziedoni saistīja Lodes dzīves stils — askētisms un spēja distancēties no mazsvarīgiem sīkumiem. Viņam, bijis ļoti maz mantu, arī maz grāmatu, bet uz rakstāmgalda pie labās rokas vienmēr stāvēja pasaules sarežģītāko uzdevumu krājums. Viņš neesot lietojis nevienu bloknotu, nevienu pierakstu kladi un uz stundām nācis bez konspektiem. Arī saviem skolēniem viņš lūdza neko daudz nepierakstīt, bet trenēt atmiņu. No sava skolotāja Imants Ziedonis smēlies dzīves atziņu:
“Visa pasaule ir liels vienādojums, atrisināts vai neatrisināts vienādojums ar vienu vai vairākiem nezināmiem. Tāda man, viņa ievirzīta, vēl šodien rādās dzīve — kā liela risināšana, nezināmo atklāšana, variāciju un kombināciju skaita aplēšana no tik un tik elementiem.”[3]
Mācoties Tukumā, Imants Ziedonis dzīvoja internātā un paralēli strādāja. Imanta Ziedoņa tēvs Jānis Aleksandrs Ziedonis 1949. gadā tika apcietināts un izsūtīts uz GULAGA nometni Ekibastuzā Ziemeļaustrum Kazahstānā, un visu naudu, kas bija nepieciešama, lai samaksātu par skolu un uzturēšanos internātā, Imantam Ziedonim bija jāgādā pašam. Tie bija grūti laiki, bet palīdzēja draudzība.
“Daudziem vecāki tika izsūtīti, nebija viegli, tik drausmīgi gribējās ēst. Mums bija nopelnīta nauda, tad mēs varējām arī citiem ar ēšanu palīdzēt.”[4]
Bērni, kas nāca no laukiem, turējās kopā. Eksāmenu laikā tie basām kājām kopā devušies uz tirgu pēc puķēm skolotājiem. Kurpes tika taupītas, bet nauda puķēm netika žēlota, un iegādāti tika ne tikai pušķi, bet pat veseli ziedu klēpji. Lauku puikas gribēja ko skaistu skolotājiem sagādāt. Neiztrūka arī ballītes, tajās gan varēja tikai valsi un fokstrotu dejot, pārējās dejas nebija atļautas. Un gadījās, jā, gadījās arī pa kādai blēņai.
“Vakaros arī kādreiz gribējām iedzert. Nelaida jau no internāta ārā, bet mēs vienmēr kaut kā aizlaidāmies. Bija tādas malkas grēdas, aiz kurām labi varēja noslēpties un iedzert. Mēs jau nezinājām, ka tās malkas grēdas diviem skolotājiem pieder.
Kamēr dzērām, kāds cits malku zaga. Mēs tikai dzirdam — ķer viņu, ķer viņu, mēs ar savām kanniņām nezinām, kur laisties, domājam, ka mums pakaļ skrien. Tur tāds ceļš: augšā, lejā, augšā, lejā. Bet mums nav kur laisties, ieskrienam dzeloņstieplēs, man jātiek pāri ar savām biksēm ar rāvējiem galos. Un mazā hūtīte galvā. Nu pat jau noķers, es laižos, bet bikses beigtas.” [5]
Tāds dzejnieks bija skolnieks, bet citiem mazāk zināms ir fakts, ka Imants Ziedonis bijis arī skolotājs.
1955./1956. mācību gadā Imants Ziedonis aizsāk skolotāja gaitas Olaines septiņgadīgajā skolā un vēlāk, no 1958. līdz 1961. gadam, strādā par skolotāju Slokas strādnieku jaunatnes vidusskolā. Nākamajā mācību gadā Imants Ziedonis strādā par skolotāju Ķemeru skolā, pēc tam divus gadus strādā par bibliotekāru Ķemeru bibliotēkā.
Šajā laikā Imants Ziedonis regulāri sarakstījās ar savu Tukuma klasesbiedru Visvaldi Zelmāru Cīci, kam uzticēja savas pārdomas un sajūtas, esot skolotāja amatā:
“Kas gan cits mums atliek, kā mācīt bērniem padomju morāli, pārliecināt un kaunināt: “Vai tad tu neredzi, cik daudz valsts par tevi rūpējas, gādā? Tu taču esi kolektīva loceklis, neapkauno savas skolas godu utt.” Brrr! Nekur Tu neizbēgsi no šīs nolādētās didaktikas! [..] Labi vēl, ka man matemātika, bet arī tajā prasa ienest komunistisko audzināšanu.”
Imanta Ziedoņa vēstule klasesbiedram Visvaldim Zelmāram Cīcim 1955. gada 17. martā. [6]
Paskat tik! Kādu latviešu valodas stundas plānu Imants Ziedonis sagatavojis saviem skolēniem!
Imanta Ziedoņa muzejs un fonds Viegli aktīvi strādājuši pie jaunu ideju ģenerēšanas un Ziedoņa rakstītā interpretācijām. Man, kā lācim, ļoti patīk, ka uz Murjāņiem agros pavasaraos un rudeņos brauc skolēni, jaunrada un iedvesmojās!
"Klase jau arī ir tas, ko mums jāiedibina – visus kopā un atsevišķi, lai par mums saka: tie ir labas klases,” saka Imants Ziedonis.
Iedvesmojoties no dzejnieka teiktā, tapusi Ziedoņa klase, kas sākusi darbīgu rudens sezonu Rīgā.
Es jums no sirds iesaku izmēģināt kultūrizglītības spēli, kas balstīta Imanta Ziedoņa grāmatā “Blēņas un pasakas”!
Iepazīsties ar visu fonda mājas lapā: www.fondsviegli.lv/lv/ziedona-klase
Un, draugi, gaidu jūs muzejā vēl šomēnes!
Jūsu dižlācis
Andrejs Upīts
[1] Imants Ziedonis. Ziedošais Ķiršu dārzs. Tukuma Imants / sast. Arnis Šablovskis. [Rīga]: Mansards, 2015, 76.lpp.
[2] Imants Ziedonis. Ziedošais Ķiršu dārzs. Tukuma Imants / sast. Arnis Šablovskis. [Rīga]: Mansards, 2015, 70. lpp.
[3] Imants Ziedonis Kurzemīte. Rīga: Liesma, 1970, 180. lpp.
[4] Imants Ziedonis, Nora Ikstena. Nenoteiktā bija. Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 159. lpp.
[5] Imants Ziedonis, Nora Ikstena. Nenoteiktā bija. Rīga: Dienas Grāmata, 2006, 160-161.lpp.
[6] Imants Ziedonis. Ziedošais Ķiršu dārzs. Tukuma Imants / sast. Arnis Šablovskis. [Rīga]: Mansards, 2015, 55. lpp.
